Bijušais skolotājs tīri mechaniski iedzēra malku. Varēja redzēt, ka viņš grib kaut ko sacīt, bet nespēj, jo vēl kārto domas.
— Galvu augšā, kolēģa kungs, — Kacs turpināja, — nesēdiet tik drūms, it kā jūs pēc piecām minūtēm taisītos pakārt! Esmu dzirdējis, ka jūs reiz piektdien kādā restorānā esot apēdis cūkgaļas kotleti, domādams, ka todien ir ceturtdiena, un pēc tam esot skrējis uz klozetu un bāzis pirkstu rīklē, lai dabūtu kotleti ārā, jo baidījies, ka dievs jūs sodīšot. Man gan nav bail ēst gavēņa laikā gaļu, un no elles es arī nebaidos. Par- don, iedzeriet! Tā, vai nu jūtaties labāk? Varbūt jums ir progresīvi uzskati par elli un jiis ejat līdzi laika garam un reformistiem? Tas ir, jūs atzīstat, ka nabaga grēciniekiem paredzēto sēra katlu vietā tagad ellē atrodas autoklavi, proti, katli ar augstu atmosfēras spiedienu, ka grēciniekus cepina margarīnā, ka iesmus griež ar elektrisku dzinējspēku, ka grēciniekiem dragā kaulus ar šoseju blietējamām mašīnām, kas braukā viņiem pāri miljoniem gadu, ka zobu trīcēšanu rada zobārsti ar īpašām ierīcēm, bet kaucienus uzņem skaņu platēs un tās svīta augšā paradizē, lai uzjautrinātu taisnos. Paradizē darbojas odekolona smidzinātāji un simfoniskie orķestri tik ilgi spēlē Brāmsu, ka visi ilgojas pēc elles un šķīstītavas. Eņģeļiem pie dibeniem ir lidmašīnu propelleri, lai nav spārni jāpiepūlē. Dzeriet, kolēģa kungs! Sveik, ielejiet viņam konjaku, man liekas, viņš nejūtas labi.
Kad dievbijīgais feldkurats atžilba, viņš nočukstēja:
— Reliģija ir garīgs apsvērums. Kas netic svētās trīsvienības pastāvēšanai … •
— Sveik, — Kacs viņu pārtrauca, — ielejiet feldkurata kungam vēl vienu konjaku, lai viņš atjēdzas! Pastāstiet viņam kaut ko, Sveik!
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks iesāka,
— Vlašimā dzīvoja kāds seminārā priekšnieks. Viņa vecā saimniece bija aizlaidusies lapās ar bērnu un naudu, un viņš pieņēma citu kalponi. Savās vecuma dienās šis seminārā priekšnieks bija sācis studēt svēto Augustinu, kurš, kā stāsta, piederot pie svētajiem tēviem, un tur izlasījis, ka ikviens, kas ticot antipodiem, tikšot nolādēts. Viņš nu atsaucis savu kalponi un teicis tai: «Klausieties, jūs man kādreiz stāstījāt, ka jums esot dēls, atslēdznieks — mechaniķis, kas aizbraucis uz Austrāliju. Tad viņš tagad atrodas pie antipodiem, bet svētais Augustins pavēl, lai ikviens tiktu nolādēts, kas tic antipodiem.»
— «.Jūsu godība,» tas sievišķis atbild, «bet mans dēls taču sūta man no Australijas vēstules un naudu.» — «Tie ir velna māņi,» seminārā priekšnieks brēcis, «pēc svētā Augustina mācības, nekādas Australijas nav; tas ir antikrists, kas jūs kārdina.» Svētdien viņš baznīcā publiski nolādējis kalponi un kliedzis, ka nekādas Australijas pasaulē neesot. Tad taisni no baznīcas viņu aizveduši uz trakonamu. Tur jau dažam labam būtu piemērota vieta. Ursuliniešu klosterī ir pudelīte ar jaunavas Marijas pienu, ar ko viņa barojusi Jēzuliņu, bet bāreņu patversmē pie Benešovas, kad tur atveduši svētīto ūdeni no Lur- das, bāreņiem piemetusies tāda caureja, kāda pasaulē vēl nav redzēta.
Dievbijīgajam feldkuratam viss dejoja acu priekšā, un viņš atžilba tikai pēc jaunas konjaka glāzes, kas viņam sakāpa galvā. Blisinādams acis, viņš uzrunāja Kacu:
— Vai jūs neticat jaunavas Marijas neaptraipītajai ieņemšanai? Vai jus neticat, ka Jāņa Kristītāja pirksts, kas glabājas pie piaristiem, ir īsts? Vai jūs vispār ticat dievam tam kungam? Un, ja neticat, kāpēc tad esat feldkurats?
— Kolēģa kungs, — Kacs atbildēja, draudzīgi paplikšķinādams viņam pa muguru, — kamēr valsts atzīst, ka kareivjiem, kas dodas uz karu drošā nāvē, vajadzīga dieva svētība, tikmēr feldkurata amatu pieklājīgi atalgo, un cilvēks, to pildot, nepārpūlas. Man tas patīk labāk nekā noskraidīties pa apmācības laukumiem vai nostaigāties manevros. Agrāk es pildīju priekšniecības pavēles, bet tagad daru, ko gribu. Es aizvietoju kādu, kas nemaz neeksistē, un tēloju dieva lomu. Ja es negribu kādam piedot grēkus, tad nepiedošu arī, kaut viņš lūgtos mani, ceļos mezdamies. Tādu gan laikam būs sasodīti maz.
— Es mīlu dievu to kungu, •— žagodamies izrunāja dievbijīgais feldkurats, — es viņu ļoti mīlu. Dodiet man mazliet vīna! Es cienu dievu to kungu, — viņš turpināja, — es viņu ļoti cienu un godāju. Neviena es tā necienu kā viņu.
Viņš tā zvēla ar dūri pa galdu, ka pudeles salēcās.
— Dievs ir kaut kas cēls, kaut kas pārdabisks. Viņš ir augsti teicams visos savos darbos. Viņš ir līdzīgs saulei, tam es ticu un ticēšu. Arī svēto Jozefu es cienu, es cienu visus svētos, atskaitot svēto Serapionu. Viņam ir tik neglīts vārds.
— Viņam būtu jāiesniedz lūgums, lai piešķir citu vārdu, — Šveiks piezīmēja.
— Es mīlu svēto Ludmilu un svēto Bernardu, — bijušais ticības mācības skolotājs turpināja, — viņš izglābis daudzus ceļiniekus sv. Gotharda pārejā. Viņam kaklā pakārta pudele konjaka, un viņš meklē tos, kas ieputināti sniegā.
Saruna ievirzījās citās sliedēs. Dievbijīgais feldkurats sāka melst, kas gadījās uz mēles:
— Es mīlu nevainīgos bērniņus, viņu piemiņas diena ir 28. decembrī. Erodu es ienīstu. Kad vista guļ, tad nevar tikt pie svaigām olām.
Viņš sāka smieties un dziedāt:
Svētais, visuvarenais dievs . ..
Tomēr viņš tūliņ pārtrauca dziesmu un skarbi jautāja Ka- cam:
— Vai jūs neticat, ka 15. augustā ir Marijas debesbraukšanas diena?
Dzīres ritēja pilnā gaitā. Galdā parādījās vēl jaunas pudeles, un laiku pa laikam atskanēja Kaca balss: