Выбрать главу

Bijušais skolotājs tīri mechaniski iedzēra malku. Varēja redzēt, ka viņš grib kaut ko sacīt, bet nespēj, jo vēl kārto domas.

—   Galvu augšā, kolēģa kungs, — Kacs turpināja, — nesē­diet tik drūms, it kā jūs pēc piecām minūtēm taisītos pakārt! Esmu dzirdējis, ka jūs reiz piektdien kādā restorānā esot ap­ēdis cūkgaļas kotleti, domādams, ka todien ir ceturtdiena, un pēc tam esot skrējis uz klozetu un bāzis pirkstu rīklē, lai dabūtu kotleti ārā, jo baidījies, ka dievs jūs sodīšot. Man gan nav bail ēst gavēņa laikā gaļu, un no elles es arī nebaidos. Par- don, iedzeriet! Tā, vai nu jūtaties labāk? Varbūt jums ir pro­gresīvi uzskati par elli un jiis ejat līdzi laika garam un refor­mistiem? Tas ir, jūs atzīstat, ka nabaga grēciniekiem pare­dzēto sēra katlu vietā tagad ellē atrodas autoklavi, proti, katli ar augstu atmosfēras spiedienu, ka grēciniekus cepina marga­rīnā, ka iesmus griež ar elektrisku dzinējspēku, ka grēcinie­kiem dragā kaulus ar šoseju blietējamām mašīnām, kas braukā viņiem pāri miljoniem gadu, ka zobu trīcēšanu rada zobārsti ar īpašām ierīcēm, bet kaucienus uzņem skaņu platēs un tās svīta augšā paradizē, lai uzjautrinātu taisnos. Paradizē darbo­jas odekolona smidzinātāji un simfoniskie orķestri tik ilgi spēlē Brāmsu, ka visi ilgojas pēc elles un šķīstītavas. Eņģeļiem pie dibeniem ir lidmašīnu propelleri, lai nav spārni jāpiepūlē. Dzeriet, kolēģa kungs! Sveik, ielejiet viņam konjaku, man lie­kas, viņš nejūtas labi.

Kad dievbijīgais feldkurats atžilba, viņš nočukstēja:

—   Reliģija ir garīgs apsvērums. Kas netic svētās trīsvienī­bas pastāvēšanai … •

—     Sveik, — Kacs viņu pārtrauca, — ielejiet feldkurata kungam vēl vienu konjaku, lai viņš atjēdzas! Pastāstiet viņam kaut ko, Sveik!

—   Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks iesāka,

—     Vlašimā dzīvoja kāds seminārā priekšnieks. Viņa vecā saimniece bija aizlaidusies lapās ar bērnu un naudu, un viņš pieņēma citu kalponi. Savās vecuma dienās šis seminārā priekš­nieks bija sācis studēt svēto Augustinu, kurš, kā stāsta, pie­derot pie svētajiem tēviem, un tur izlasījis, ka ikviens, kas ti­cot antipodiem, tikšot nolādēts. Viņš nu atsaucis savu kalponi un teicis tai: «Klausieties, jūs man kādreiz stāstījāt, ka jums esot dēls, atslēdznieks — mechaniķis, kas aizbraucis uz Aus­trāliju. Tad viņš tagad atrodas pie antipodiem, bet svētais Augustins pavēl, lai ikviens tiktu nolādēts, kas tic antipodiem.»

—     «.Jūsu godība,» tas sievišķis atbild, «bet mans dēls taču sūta man no Australijas vēstules un naudu.» — «Tie ir velna māņi,» seminārā priekšnieks brēcis, «pēc svētā Augustina mā­cības, nekādas Australijas nav; tas ir antikrists, kas jūs kār­dina.» Svētdien viņš baznīcā publiski nolādējis kalponi un klie­dzis, ka nekādas Australijas pasaulē neesot. Tad taisni no baz­nīcas viņu aizveduši uz trakonamu. Tur jau dažam labam būtu piemērota vieta. Ursuliniešu klosterī ir pudelīte ar jaunavas Marijas pienu, ar ko viņa barojusi Jēzuliņu, bet bāreņu pa­tversmē pie Benešovas, kad tur atveduši svētīto ūdeni no Lur- das, bāreņiem piemetusies tāda caureja, kāda pasaulē vēl nav redzēta.

Dievbijīgajam feldkuratam viss dejoja acu priekšā, un viņš atžilba tikai pēc jaunas konjaka glāzes, kas viņam sakāpa galvā. Blisinādams acis, viņš uzrunāja Kacu:

—   Vai jūs neticat jaunavas Marijas neaptraipītajai ieņem­šanai? Vai jus neticat, ka Jāņa Kristītāja pirksts, kas glabājas pie piaristiem, ir īsts? Vai jūs vispār ticat dievam tam kun­gam? Un, ja neticat, kāpēc tad esat feldkurats?

—   Kolēģa kungs, — Kacs atbildēja, draudzīgi paplikšķi­nādams viņam pa muguru, — kamēr valsts atzīst, ka kareiv­jiem, kas dodas uz karu drošā nāvē, vajadzīga dieva svētība, tikmēr feldkurata amatu pieklājīgi atalgo, un cilvēks, to pil­dot, nepārpūlas. Man tas patīk labāk nekā noskraidīties pa apmācības laukumiem vai nostaigāties manevros. Agrāk es pil­dīju priekšniecības pavēles, bet tagad daru, ko gribu. Es aiz­vietoju kādu, kas nemaz neeksistē, un tēloju dieva lomu. Ja es negribu kādam piedot grēkus, tad nepiedošu arī, kaut viņš lūgtos mani, ceļos mezdamies. Tādu gan laikam būs sasodīti maz.

—   Es mīlu dievu to kungu, •— žagodamies izrunāja dievbi­jīgais feldkurats, — es viņu ļoti mīlu. Dodiet man mazliet vīna! Es cienu dievu to kungu, — viņš turpināja, — es viņu ļoti cienu un godāju. Neviena es tā necienu kā viņu.

Viņš tā zvēla ar dūri pa galdu, ka pudeles salēcās.

—   Dievs ir kaut kas cēls, kaut kas pārdabisks. Viņš ir augsti teicams visos savos darbos. Viņš ir līdzīgs saulei, tam es ticu un ticēšu. Arī svēto Jozefu es cienu, es cienu visus svētos, atskaitot svēto Serapionu. Viņam ir tik neglīts vārds.

—   Viņam būtu jāiesniedz lūgums, lai piešķir citu vārdu, — Šveiks piezīmēja.

—   Es mīlu svēto Ludmilu un svēto Bernardu, — bijušais ticības mācības skolotājs turpināja, — viņš izglābis daudzus ceļiniekus sv. Gotharda pārejā. Viņam kaklā pakārta pudele konjaka, un viņš meklē tos, kas ieputināti sniegā.

Saruna ievirzījās citās sliedēs. Dievbijīgais feldkurats sāka melst, kas gadījās uz mēles:

—   Es mīlu nevainīgos bērniņus, viņu piemiņas diena ir 28. decembrī. Erodu es ienīstu. Kad vista guļ, tad nevar tikt pie svaigām olām.

Viņš sāka smieties un dziedāt:

Svētais, visuvarenais dievs . ..

Tomēr viņš tūliņ pārtrauca dziesmu un skarbi jautāja Ka- cam:

—   Vai jūs neticat, ka 15. augustā ir Marijas debesbrauk­šanas diena?

Dzīres ritēja pilnā gaitā. Galdā parādījās vēl jaunas pude­les, un laiku pa laikam atskanēja Kaca balss: