— Saki, ka netici dievam tam kungam, citādi neliešu.
Likās, ka atgriezušies pirmo kristiešu vajāšanas laiki. Bijušais ticības mācības skolotājs dziedāja kādu Romas arēnas mocekļu dziesmu un auroja:
— Es ticu dievam tam kungam un neaizliegšu viņu. Ej ratā ar savu vīnu! Es pats varu aizsūtīt pēc tā.
Beidzot viņu noguldīja gultā. Pirms iemigšanas viņš, pacēlis labo roku zvērestam, sauca:
— Es ticu dievam tam tēvam, dēlam un svētajam garam! Atnesiet man lūgšanu grāmatu!
Šveiks ielika viņam rokā grāmatu, kas atradās uz naktsgaldiņa, un tā dievbijīgais feldkurats aizmiga ar Dž. Bokačo «Dekameronu» rokā.
XIII
ŠVEIKS IET DOT PEDEJO SVAIDĪJUMU
Feldkurats Oto Kacs domīgi sēdēja pie apkārtraksta, kas nule bija atnests no kazarmām. Tas bija kara ministrijas priekšraksts:
«Kara ministrija ar šo atceļ pa kara laiku visus priekšrakstus sakarā ar karavīru pēdējo svaidījumu un izdod armijas garīdznieku zināšanai un pildīšanai šādus noteikumus:
§ 1. Frontē pēdējais svaidījums atcelts.
§ 2. Grūti slimos un ievainotos nav atļauts pārvietot uz aizmuguri pēdējā svaidījuma saņemšanas dēļ. Armijas garīdzniekiem uzlikts par pienākumu par šā noteikuma pārkāpšanu tūliņ ziņot attiecīgām militārām iestādēm.
§ 3. Kara slimnīcās aizmugurē uz kara ārstu atzinuma pamata pēdējo svaidījumu var izdarīt veselām grupām uzreiz, ja tas netraucē augšminēto militāro iestāžu darbu.
§ 4. Ārkārtējos gadījumos kara slimnīcu pārvalde var atļaut atsevišķām personām saņemt pēdējo svaidījumu aizmugurē.
§ 5. Armijas garīdzniekiem uzlikts par pienākumu pcc kara slimnīcu pārvaldes uzaicinājuma dot pēdējo svaidījumu tiem, kurus pārvalde norāda.»
Tad feldkurats izlasīja vēl kādu rakstu, kurā viņam bija pavēlēts rīt ierasties kara slimnīcā Karela laukumā un dot pēdējo svaidījumu kādam grūti ievainotam kareivim.
— Klausieties, Sveik, — feldkurats iesaucās, — vai tā nav cūcība? It kā visā Prāgā nebūtu neviena cita feldkurata. Kāpēc tur nesūta to dievbijīgo mācītāju, kas nesen pārgulēja pie mums? Man jādod pēdējais svaidījums Karela laukumā. Es jau esmu aizmirsis, kā to dara.
— Tad nopirksim katķismu, feldkurata kungs, tur tas būs iekšā, — Sveiks aizrādīja. — Katķisms garīgiem ganiem ir tas pats, kas ceļa vadonis svešiniekiem. Emausas klosterī strādāja kāds dārznieka palīgs. Viņš bija- nolēmis kļūt par klostera kalpotāju un dabūt mūka drēbes, lai nevajadzētu plēst pašam savējās. Tad viņam bija jānopērk katķisms un jāiemācās, kas vienīgais paglābies no iedzimtā grēka, kā met krustu, ko nozīmē tīra sirdsapziņa un tamlīdzīgas blēņas. Vēlāk viņš pārdeva zem rokas pusi no klostera gurķu ražas, un tad viņu ar kaunu un negodu padzina. Kad es viņu satiku, viņš teica: «Nu, gurķus es būtu varējis pārdot arī bez katķisma.»
Kad Sveiks atnesa nopirkto katķismu, feldkurats, to šķirstīdams, sacīja:
— Paskat tikai, pēdējo svaidījumu var dot vienīgi garīdznieks un turklāt tikai ar bīskapa svētītu eļļu. Tātad redzat, Sveik, jūs pats nevarat dot sev pēdējo svaidījumu. Nolasiet man, kā dod pēdējo svaidījumu!
Šveiks lasīja:
— «To izdara tā: garīdznieks ieziež slimnieka piecus maņu orgānus un pie tam skaita lūgšanu: «Caur šo svēto svaidījumu un savu mīlestības pārpilno žēlsirdību lai dievs tas kungs tev piedod visu, ko tu esi nogrēkojies ar redzi, dzirdi, ožu, garšu, runu, tausti un gaitu.»»
— Es labprāt gribētu zināt, Sveik, — feldkurats sacīja,.
— kā cilvēks var nogrēkoties ar tausti. Vai jūs nevarat man to paskaidrot?
— Visādi var nogrēkoties, feldkurata kungs, kad viņš, piemēram, grābstās pa svešām kabatām vai atkal ballītēs . . . vai nu nezināms, kā tur nagus palaiž.
— Un ar gaitu, Šveik?
— Kad viņš sāk klibot, lai ļaudis par viņu iežēlotos.
— Un ar ožu?
— Kad viņš novēršas no kādas smakas.
— Un ar garšu, Šveik?
— Kad viņam pēc kaut kā slienas tek.
— Un ar runu?
— Tas savienots ar dzirdi, feldkurata kungs, kad viens daudz pļāpā un otrs viņā klausās.
Pēc šiem filozofiskajiem apsvērumiem feldkurats apklusa un pēc brītiņa teica:
— Tātad mums vajadzīga biskapa svētīta eļļa. Te jums būs desmit kronas, nopērciet vienu pudelīti! Armijas inten- danturā droši vien tādas eļļas nav.
Tā nu Šveiks devās meklēt biskapa svētīto eļļu. Tāds uzdevums ir vēl grūtāks nekā dzīvības ūdens sameklēšana Boženas Ņemcovas 1 pasakās.
Viņš iegāja vairākos drogu preču veikalos, bet, līdzko pateica: «Lūdzu pudelīti biskapa. svētītās eļļas,» — tā daži sāka smieties, daži šausmās paslēpās aiz letes. Šveiks visur rādīja ļoti nopietnu seju.
Tad viņš nolēma izmēģināt laimi aptiekās. Pirmajā aptie- kars lika laborantam izmest Sveiku ārā. Otrajā gribēja izsaukt ātro palīdzību, bet trešajā provizors viņam ieteica iegriezties Garajā ielā, Polaka firmā, tur droši vien būšot vajadzīgā prece.
Polaka firma Garajā ielā patiešām bija rosīga firma. Tā nelaida ārā neviena pircēja, neapmierinājusi viņa vēlēšanos. Ja pircējs vēlējās Kopajas balzamu2 , viņam ielēja terpentīnu, un labi vien bija.
Kad Šveiks prasīja par desmit kronām biskapa svētīto eļļu, šefs sacīja komijam:
— Tauchena kungs, ielejiet viņam desmit dekagramu kaņepju eļļas Nr. 3!
1 Božena Ņemcova (1820.—1R62.) — ievērojama čechu rakstniece; bez stāstiem izdevusi vēl čechu un slovaku pasaku krājumus.
2 Dziedniecisku eļļu sakopojums.
Komijs, ietīdams pudelīti papīrā, teica Šveikam kā īsts veikalnieks: