— Vislabākās kvalitates prece! Ja jums vajadzīga laka, otas vai pernica, griezieties, lūdzami, pie mums! Mēs jūs so- lidi apkalposim.
Tikmēr feldkurats ar katķismu rokā atkārtoja to, kas viņam kādreiz seminārā nebija iespiedies atmiņā. Viņam ļoti patika daži neparasti gudri izteicieni, par kuriem viņš smējās no visas sirds:
«Vārds «pēdējais svaidījums» cēlies no tā, ka šis svaidījums parasti ir pēdējais no visiem svētiem svaidījumiem, ko baznīca dod cilvēkam.»
Vai arī: «Pēdējo svaidījumu var saņemt ikviens katoļticīgs kristietis, kas grūti sasirdzis un jau sasniedzis apzinīgu vecumu.»
«Sirdzējam jāsaņem pēdējais svaidījums, ja iespējams, pilnīgā samaņas stāvoklī.»
Tad ieradās raitnieks un atnesa rakstu, kurā feldkuratam tika aizrādīts, ka rīt pie pēdējā svaidījuma slimnīcā būšot klāt «Dižciltīgo dāmu savienība kareivju audzināšanai ticības garā».
Šī savienība sastāvēja no histēriskām vecām sievietēm, kuras slimnīcās izdalīja kareivjiem svēto attēlus un stāstiņus par kādu katoļticīgu karavīru, kas iet nāvē kunga un ķeizara labā. Stāstiņos bija krāsaina bildīte, kas attēloja kaujas lauku. Visur vāļājās cilvēku un zirgu ķermeņi, apgāzti municijas vezumi un lielgabali stāvus uzslietām lafetēm. Pie apvāršņa dega sādža un sprāga šrapneļi, bet priekšplānā gulēja kareivis ar norautu kāju; pār viņu noliecies eņģelis sniedza viņam vainagu ar uzrakstu uz lentes: «Jau šodien tu būsi ar mani paradizē.» Un mirējs svētlaimīgi smaidīja, it kā viņam būtu pasniegts saldējums.
Oto Kacs, izlasījis rakstu, nospļāvās un nodomāja: «Tad nu gan rīt būs dieniņa!»
Viņš pazina šīs «padauzas», kā viņš sauca «Savienības» dāmas, kopš tā laika, kad pirms vairākiem gadiem bija turējis dievkalpojumus armijai sv. Ignacija baznīcā. Toreiz viņš vēl ziedoja svētrunām daudz laika, un «Savienība» mēdza sēdēt tūliņ aiz pulkveža. Reiz viņam bija piesējušās divas izģindu- šas jumpravas melnās drēbēs, ar rožukroņiem rokās un divas stundas tērgājušas par kareivju audzināšanu ticības garā, līdz
viņš galīgi noskaities bija pateicis: «Piedodiet, manas dāmas, mani gaida kapteinis uz kāršu partiju.»
— Eļļa mums jau ir, — svinīgi paziņoja Šveiks, atgriezies no Polaka firmas. —• Kaņepju eļļa Nr. 3, vislabākās kvalitates, ar to varam iesvaidīt veselu bataljonu. Tā ir solida firma, tā pārdod arī pernicu, laku un otas. Mums vēl vajadzīgs vienīgi zvaniņš.
— Kāpēc zvaniņš, Šveik?
— Mums braucot jāzvana, lai ļaudis mūsu priekšā ņemtu cepures nost, kad mēs braucam ar dievu to kungu un kaņepju eļļu Nr. 3, feldkurata kungs. Tā to dara, un daudzi jau iespundēti tāpēc, ka nav likušies ne zinis un nav ņēmuši cepures nost. Reiz Zižkovā kāds mācītājs piekāva aklu ubagu, jo tas šai gadījumā nebija noņēmis cepuri. Šo ubagu ieslodzīja, jo tiesā pierādīja, ka kurlmēms viņš nav, tikai akls, tātad zvanām dzirdējis un ar savu izturēšanos kūdījis ļaudis uz nemieriem, kaut gan tas bija noticis naktī. Tas ir tāpat kā Kristus augšāmcelšanās svētkos. Citādi neviens uz mums pat nepaskatīsies, bet tā ikviens noņems cepuri. Tātad, feldkurata kungs, ja jums nav iebildumu, es tūliņ iešu pēc zvaniņa.
Saņēmis atļauju, Šveiks pēc pusstundas atnesa zvaniņu.
— Tas ir no «Krustiņu» iebraucamās vietas vārtiem, — viņš sacīja, — un tas man maksāja piecas minūtes baiļu, un kur vēl tā ilgā gaidīšana, jo pastāvīgi gāja garām ļaudis.
— Es iešu uz kafejnīcu, Šveik, ia kāds atnāk, lai pagaida.
Apmēram pēc stundas ieradās vecāks sirms kungs ar staltu
stāju un stingru skatienu.
Visa viņa āriene dvesa apņēmību un niknumu. Viņš meta visapkārt tādus skatienus, it kā liktenis būtu viņu sūtījis iznīcināt mūsu nabaga planētu un izdzēst tās pēdas pasaules izplatījumā.
Viņa valoda bija skarba, dzestra un stingra:
— Mājās? Aizgājis uz kafejnīcu? Man jāpagaida? Labi, kaut vai līdz rītam. Kafejnīcām viņam nauda ir, bet parādus ko maksāt nav. Mācītājs, tpi, tu nelabais!
Viņš nospļāvās virtuvē uz grīdas.
— Kungs, nespļaujiet te! — Šveiks aizrādīja, ar interesi vērodams svešo.
— Es nospļaušos vēlreiz, skatieties, tā, — svešais stūrgalvīgi noteica, otrreiz nospļaudamies uz grīdas. — Kā viņam nav kauna! Armijas garīdznieks! Fi!
— Ja esat kulturāls cilvēks, — Šveiks sacīja, — tad atmetiet paradumu spļaudīties svešos dzīvokļos. Jeb vai jūs domājat, ka pasaules kara laikā viss atļauts? Jums jāuzvedas kārtīgi, nevis kā mežonim. Jums jāizturas smalki, jārunā pieklājīgi, nevis jāizgāžas kā vecai sētai, jūs stulbais civilisti
Bargais kungs pietrūkās kājās, sāka aiz uztraukuma drebēt un kliedza:
— Ko jūs atļaujaties? Ja es neesmu pieklājīgs cilvēks, kas tad es esmu, sakiet. ..
— Jūs esat cūka, — Šveiks pārtrauca, skatīdamies viņam tieši acīs. — Jūs spļaujat uz grīdas, it kā atrastos tramvajā, vilcienā vai kādā citā publiskā vietā. Esmu vienmēr brīnījies, kāpēc tur izkārtas zīmītes, ka aizliegts spļaut uz grīdas, bet nu redzu, ka tas jūsu dēļ. Jūs laikam visur ļoti labi pazīst.
Stingrais kungs pietvīka un sāka bērt veselu virkni lamu vārdu, kas bija adresēti Sveikam un feldkuratam.
— Vai esat beidzis savu runu? — Šveiks mierīgi vaicāja, kad bija izskanējis pēdējais: «Abi plukatas; kāds kungs, tāds kalps.» — Varbūt gribat vēl ko piebilst, pirms nolidojat lejā pa kāpnēm?
Tā kā stingrais kungs bija tā izsmēlis savu krājumu, ka viņam neviens vērtīgs lamu vārds vairs neienāca prātā un viņš apklusa, tad Šveiks uzskatīja to par zīmi, ka papildinājumu velti gaidīt. Viņš atvēra durvis, nostatīja stingro kungu ar seju pret kāpņu laukumu un deva viņam tādu spērienu, no kā nebūtu jākaunas pat vislabākās starptautiskās futbola meistarkomandas labākajam spēlētājam.