Un Šveiks nosauca pakaļ stingrajam kungam:
— Nākamreiz, kad ejat ciemos pie pieklājīgiem cilvēkiem, tad uzvedieties pieklājīgi!
Stingrais kungs ilgi staigāja gar logiem un gaidīja feldkuratu.
Šveiks atvēra logu un vēroja staigātāju.
Beidzot ciemiņš sagaidīja feldkuratu, kas ieveda viņu istabā un nosēdināja sev pretī uz krēsla.
Šveiks klusēdams atnesa spļaujamo trauku un nolika ciemiņam priekšā.
— Ko jūs darāt, Šveik?
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka ar šo kungu man jau bija maza saskriešanās sakarā ar spļaušanu uz grīdas.
— Atstājiet mūs vienus, Šveik, mums šis tas jāpārrunā.
Sveiks salutēja:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka atstāju jūs vienus.
Viņš iegāja virtuvē, bet istabā tikmēr noritēja interesanta
Baruna.
— Jūs esat ieradies pēc naudas par vekseli, ja nemaldos? — feldkurats uzrunāja savu ciemiņu.
— Jā gan, un es ceru…
Feldkurats nopūtās.
— Cilvēks bieži nokļūst tādā situācijā, ka viņam paliek pāri tikai cerība. Cik jauks ir šis vārdiņš «cerība» tai trejla- piņā, kas paceļ cilvēku pāri dzīves likstām: «ticība, cerība, mīlestība» …
— Es ceru, feldkurata kungs, ka tā suma . . .
— Protams, cienītais kungs, — feldkurats pārtrauca, — es vēlreiz atkārtoju, ka vārds «cerība» stiprina cilvēku cīņā ar dzīves grūtībām. Nezaudējiet cerību arī jūs! Cik brīnišķīgi būt cilvēkam ar noteiktiem ideāliem, būt nevainīgai, skaidrai būtnei, kas aizdod naudu pret vekseļiem un cer, ka to laikā atmaksās! Cerēt, nemitīgi cerēt, ka es jums atdošu tūkstoš divi simti kronu, kaut man kabatā nav pat simt kronu .. .
— Tātad jūs . . . — ciemiņš sastostījās.
— Jā, tātad es … — feldkurats atbildēja.
Svešā kunga seja atkal kļuva nikna un ļauna.
— Kungs, tā ir krāpšana! — viņš pieceldamies iesaucās.
— Apmierinieties, cienītais kungs . . .
— Tā ir krāpšana! —■ ciemiņš tiepīgi atkārtoja. — Jūs esat nelietīgi izmantojis manu uzticību.
— Kungs, — feldkurats sacīja, — gaisa pārmaiņa jums noteikti nāks par labu. Te ir pārāk spiedīgs gaiss.
— Sveik! — viņš sauca. — Šis kungs vēlas izkļūt svaigā gaisā.
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka es jau reiz izsviedu šo kungu laukā.
— Atkārtot! — skanēja pavēle, ko izpildīja ātri, strauji un enerģiski.
— Tas ir labi, feldkurata kungs, — sacīja Šveiks, ienācis no kāpņu laukuma, — ka mēs tikām ar viņu galā, iekāms viņš paguva sacelt traci. Malešicēs bija kāds krodzinieks, svēto rakstu pratējs, kam visos gadījumos bija bībeles citāti pie rokas, un, kad viņš kādu apstrādāja ar pātagu, tad pastāvīgi daudzināja: «Kas rīkstes taupa, tas nemīl savu dēlu, bet, kas viņu mīl, tas per to jau laikus. Es tevi mācīšu kauties manā krogā!»
— Redziet nu, Šveik, kas piemeklē tos, kuri negodā mācītājus, — feldkurats pasmīnēja. — Sv. Jānis Zeltamute sacījis: «Kas godā mācītāju, tas godā Kristu; kas dara pāri mācītājam, tas dara pāri Kristum, kura pārstāvis ir mācītājs.» Rītdienai mums jāsagatavojas pamatīgi. Izcepiet olu kulteni ar cūkgaļu, uzsildiet bordo punšu, un tad gremdēsimies pārdomās, jo, kā sacīts vakara lūgšanā: «Lai dieva žēlastība atvaira no šā nama visas ienaidnieka viltības!»
Pasaulē ir sastopami neatlaidīgi cilvēki, un pie tiem piederēja arī tas vīrs, kas jau divas reizes bija izsviests no feldkurata dzīvokļa. Tieši tad, kad vakariņas bija gatavas, kāds piezvanīja. Šveiks gāja atvērt durvis un, pēc brītiņa ienācis, teica:
— Viņš ir atkal klāt, feldkurata kungs. Es viņu ieslo- dzīju vannas istabā, lai mēs varētu mierīgi paēst vakariņas.
— Tas nav labi darīts, Šveik, — feldkurats izsaucās. — Ciemiņš mājās — dievs mājās. Senos laikos ļaudis aicināja dzīrēs ākstus, lai uzjautrinātos. Vediet viņu iekšā, lai viņš mums pakavē laiku!
Pēc mirkļa Šveiks atgriezās ar neatlaidīgo vīru, kas drūmi raudzījās feldkuratā.
— Sēdieties! — feldkurats viņu laipni uzaicināja. — Mēs patlaban beidzam ēst vakariņas. Mēs ēdām omārus un lasi un tagad ķersimies pie olu kulteņa ar cūkgaļu. Mēs varam uzdzīvot, ja ir ļaudis, kas mums aizdod naudu.
— Ceru, ka man nevajadzēs klausīties jokos, — drūmais vīrs sacīja. — Šodien es te esmu jau trešo reizi. Ceru, ka nu viss noskaidrosies.
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks piebilda, — ka tā ir īsta hidra, kā tas Boušeks no Libniem, ko astoņpadsmit reizes izsvieda no «Eksnera», bet viņš kā līda, tā līda atpakaļ, — esot aizmirsis savu pīpi. Viņš līda iekšā gan pa logu, gan pa durvīm, gan šmauca cauri virtuvei, gan kāpa pāri sētai, gan ielavījās caur pagrabu pie bufetes un droši vien būtu nolaidies lejā pa skursteni, ja ugunsdzēsēji nebūtu viņu laikus nocēluši no jumta. Viņš bija tik neatlaidīgs, ka no viņa būtu varējis iznākt kāds ministrs vai deputāts. Nu, tad viņam arī sadeva, kā pienākas.
Neatlaidīgais vīrs, neklausīdamies, ko citi runā, stūrgalvīgi atkārtoja:
— Es gribu skaidrību un vēlos, lai mani uzklausa.
— Runājiet, cienītais kungs, tas jums atļauts, — feldkurats sacīja. — Runājiet, cik ilgi gribat, mēs tikmēr turpināsim mielastu. Ceru, ka tas jums netraucēs runāšanu. Šveik, nesiet kulteni iekšā!
— Kā jums zināms, — neatlaidīgais vīrs iesāka, — tagad visur plosās karš. Naudu es jums aizdevu pirms kara un, ja kara nebūtu, tad nemaz tā neuzstātu, lai atmaksājat man to. Taču man ir bēdīgi piedzīvojumi.
Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un turpināja:
— Man viss pierakstīts. Virsleitnants Janata bija man parādā 700 kronu un tomēr iedrošinājās krist kaujā pie Dri- 11as. Leitnants Prašeks krita gūstā krievu frontē un palika man parādā 2000 kronu. Kapteinis Vichterle, kas man parādā tādu pašu sumu, pieļāva, ka viņu nošauj paša kareivji pie Rava Ruskas. Virsleitnants Mašeks krīt gūstā Serbijā, palikdams man parādā 1500 kronu. Tādu man te pierakstīts daudz. Viņi krīt Karpatos, nesamaksājuši par vekseli, nokļūst gūstā, noslīkst Serbijā, nomirst Ungarijas slimnīcā. Tagad jums saprotamas manas bažas, ka šis karš var mani izputināt, ja nebūšu enerģisks un nepielūdzams. Jūs varat iebilst, ka jums nedraud tādas briesmas. Paskatieties vien!