Viņš pabāza savu piezīmju grāmatiņu feldkuratam zem deguna:
— Redzat: feldkurats Matiašs pirms nedēļas miris Brno lipīgo slimību hospitālī. Jāplēš vai mati no galvas nost! Viņš nesamaksā man 1800 kronu un iet koleras barakā dot pēdējo svaidījumu cilvēkam, gar kuru viņam nav nekādas daļas.
— Tas bija viņa pienākums, mīļais draugs, — feldkurats aizrādīja, — es arī rīt eju dot pēdējo svaidījumu.
— Un arī koleras barakā, — Šveiks piemetināja. — Varat nākt līdz, lai redzētu, ko nozīmē pašuzupurēšanās.
— Feldkurata kungs, —■ neatlaidīgais vīrs turpināja, *— ticiet man, ka es atrodos izmisuma pilnā stāvoklī. Vai tāpēc karo, lai izdeldētu no pasaules visus manus parādniekus?
— Kad jūs iesauks karā un jūs nokļūsiet frontē, — Šveiks atkal iejaucās, — tad mēs ar feldkurata kungu noturēsim dievkalpojumu, lai debesu tēvs liek pirmajai granatai krist uz jums.
— Kungs, šis jautājums ir nopietns, — hidra pievērsās feldkuratam, — un es prasu, lai jūsu kalpotājs nejaucas mūsu darīšanās un ļauj mums tās nobeigt.
— Atļaujiet, feldkurata kungs, — Šveiks atsaucās, — dodiet man tiešām pavēli nejaukties jūsu darīšanās, citādi es arī turpmāk aizstāvēšu jūsu intereses, kā tas krietnam kareivim pienākas un piederas. Šim kungam pilnīga taisnība, ja viņš grib aiziet no šejienes bez manas palīdzības. Man jau arī nepatīk trači, es esmu labi audzināts cilvēks.
— Šveik, man tas sāk jau apnikt, — feldkurats sacīja, likdamies neievērojam ciemiņa klātbūtni. — Es domāju, ka šis cilvēks pakavēs mums laiku, pastāstīs kādas anekdotes, bet viņš prasa, lai es pavēlot jums neiejaukties šais darīšanās, kaut gan jums jau divas reizes bijušas ar viņu darīšanas. Tik svarīgas reliģiskas ceremonijas priekšvakarā, kad man visas domas jāpievērš dievam, viņš uzmācas man ar muļķīgām runām par nožēlojamām 1200 kronām, novērš mani no manas sirdsapziņas pārbaudes, no dieva un grib piespiest mani vēlreiz pasacīt viņam, ka tagad viņš no manis nekā nedabūs. Es negribu vairs runāt ar viņu, lai neapgānītu šo svēto vakaru. Pasakiet viņam, Šveik: «Feldkurata kungs jums nedos nekā.»
Šveiks izpildīja pavēli, iebrēkdams šos vārdus ciemiņam ausī.
Neatlaidīgais ciemiņš tomēr palika sēžam.
— Šveik, — feldkurats uzaicināja, — pajautājiet viņam, cik ilgi viņš vēl domā te kvernēt!
— Es nekustēšos ne no vietas, kamēr man nebūs samaksāts, — hidra stūrgalvīgi paziņoja.
Feldkurats piecēlās, piegāja pie loga un sacīja:
— Tādā gadījumā nododu viņu jūsu rīcībā, Šveik. Dariet ar viņu, ko gribat!
— Iesim, kungs! — sacīja Šveiks, sagrābdams nelūgto ciemiņu aiz pleca. — Visas labas lietas ir trīs.
Un viņš atkārtoja savu paņēmienu ātri un eleganti, kamēr feldkurats bungoja pa rūti sēru maršu.
Šim pārdomām veltītajam vakaram bija vairākas fāzes. Feldkurats tuvojās dievam tādā svētbijībā un degsmē, ka vēl pulksten divpadsmitos naktī no viņa dzīvokļa skanēja dziesma:
Kad laiks bija pienācis projām mums iet, Tad meičiņas nebeidza asaras liet. ..
Viņam līdzi dziedāja arī krietnais kareivis Sveiks.
Kara slimnīcā pēc pēdējā svaidījuma ilgojās divi: vecs majors un bankas prokūrists, rezerves virsnieks. Abi bija Kar- patos dabūjuši lodi vēderā un gulēja blakus. Rezerves virsnieks uzskatīja par savu pienākumu saņemt pēdējo svaidījumu, tāpēc ka viņa priekšnieks pēc tā alka. Rīkoties citādi, pēc viņa domām, būtu subordinacijas pārkāpums. Dievbijīgais majors pieprasīja pēdējo svaidījumu ar gudru ziņu, cerēdams, ka lūgšana izdziedinās viņu. Tomēr naktī pirms pēdējā svaidījuma abi nomira, un, kad no rīta ieradās feldkurats ar Sveiku, abi jau gulēja zem līķu palagiem ar gluži melnām sejām kā visi, kas mirst nosmakdami.
— Mēs tik svinīgi braucām, feldkurata kungs, un nu mums visu sabojāja, — sūrojās Sveiks, kad kancelejā viņiem pateica, ka abiem mirējiem nekas vairs nav vajadzīgs.
Viņi patiešām bija ieradušies visai svinīgi. Viņi brauca ormanī, Šveiks šķindināja zvaniņu, bet feldkurats turēja rokā salvetē ievīstītu pudelīti ar eļļu un nopietnu seju svētīja ar pudelīti garāmgājējus, kas noņēma cepures. Tiesa, tādu nebija daudz, lai gan Šveiks centās sacelt ar savu zvaniņu iespējami lielāku troksni. Bērnu nevainībā ratiem skrēja pakaļ vairāki puišeļi, un, kad vienam izdevās pieķerties pie ratiem, pārējie vienā balsī brēca:
— Uzsēdās, uzsēdās!
Un Šveiks zvanīja, bet ormanis zvetēja ar pātagu pa ratu pakaļu. Vodičkas ielā kāda sētniece, Marijas kongregacijas locekle, rikšiem metās pakaļ ratiem, lai saņemtu svētību, tad pārmeta krustu un nospļāvās:
— Brauc ar dievu to kungu kā nelabā apsēsti! Tā jau cilvēks var dabūt delamo!
Un aizelsusies viņa steberēja atpakaļ.
Visvairāk zvaniņa šķindas ietekmēja ormaņa ķēvi, kurai šīs skaņas laikam bija saistītas ar kādām pagātnes atmiņām, jo viņa vienā laidā skatījās atpakaļ un lāgu lāgiem mēģināja uz ielas bruģa dejot.
Tas arī bija tas lielais svinīgums, par ko runāja Šveiks.
Feldkurats aizgāja uz kanceleju nokārtot pēdējā svaidījuma finansialo pusi un iesniedza hospitaļa darbvedim rēķinu, ka kara resors esot feldkuratam parādā ap simt piecdesmit kronu par svētīto eļļu un braucienu. Tad sekoja ķilda starp hospitaļa priekšnieku un feldkuratu, kurš vairākkārt zvēla ar dūri pa galdu un sauca: