—• Nedomājiet, kapteiņa kungs, ka pēdējo svaidījumu dod par velti. Kad dragunu virsnieku sūta uz zirgu audzētavu pēc zirgiem, tad viņam arī maksā komandējuma naudu. Man patiešām žēl, ka tie abi mirēji nesagaidīja pēdējo svaidījumu. Tas maksātu par piecdesmit kronām vairāk.
Tikmēr Šveiks ar svētītās eļļas pudelīti sēdēja apakšā, sardzes istabā. Pudelīte modināja kareivjos neliekuļotu interesi.
Kāds ieminējās, ka ar šo eļļu varētu ļoti labi tīrīt šautenes un durkļus.
Kāds jauns kareivītis no Čechu Moravijas augstienes, kurš vēl ticēja dievam tam kungam, lūdza nerunāt tā par šādiem priekšmetiem un nediskutēt par svēto sakramentu, jo mums, sak, vajag cerēt un paļauties kā kristīgajiem.
Vecs rezervists paskatījās uz šo pienapuiku un nosmīnēja:
— Jauka cerība, ka šrapnelis noraus galvu! Mūs tikai vazā aiz deguna. Nesen pie mums ieradās kāds klerikaļu deputāts un stāstīja par dieva valstību zemes virsū, par to, ka dievs tas kungs negribot karu un vēloties, lai visi dzīvotu mierā un saticībā kā brāļi. Bet ko nu tas ēzelis muld, kad izcēlies karš? Nu visās baznīcās aizlūdz par mūsu ieroču uzvaru un runā par dievu to kungu kā par kādu ģenerālštābā priekšnieku, kas šo karu vada un diriģē. Tik daudzi jau apbedīti no šā kara hospitaļa vien, un noņemtās rokas un kājas ved projām vezumiem!
— Un kareivjus apbedī plikus, — iejaucās kāds cits kareivis, — bet viņu drēbes uzvelk dzīvajiem, un tā tas turpinās.
— Kamēr mēs uzvarēsim, — piezīmēja Šveiks.
— Tāds pīpes kāts grib ko uzvarēt! — atsaucās kapralis kaktā. — Uz fronti jūs vajadzētu aiztriekt, uz ierakumiem, un tad triekt durkļu cīņā pāri dzeloņstiepļu aizžogiem un vilku bedrēm, pretī mīnmetējiem. Vāļāties aizmugurē — to prot katrs, bet krist frontē nevienam nav patikas.
— Es gan domāju, ka tas ir varen jauki, kad durklis izurbjas cauri, — Šveiks prātoja, — un nav nemaz slikti dabūt lodi vēderā, bet vēl jaukāk, kad cilvēku saplosa granata un viņš redz, ka viņa kājas ar vēderu atrodas labu gabalu tālāk no viņa. Tas ir tik ērmīgi, ka viņš aiz pārsteiguma nomirst, pirms viņam kāds pagūst ko izskaidrot.
Jauniņais kareivis nopūtās no visas sirds. Viņam bija žēl savas jaunās dzīvības. Kāpēc viņš piedzimis tik muļķīgā gadsimtā? Lai viņu nobeigtu kā govi kautuvē? Kam tas viss vajadzīgs?
Kāds kareivis, skolotājs pēc profesijas, ierunājās, it kā lasīdams viņa domas:
— Daži zinātnieki izskaidro karu ar saules plankumiem. Līdzko uz saules parādās kāds plankums, tā tūliņ notiek kaut kas briesmīgs. Kartagas iekarošana …
— Paturiet pats savas gudrības, — kapralis viņu pārtrauca, — un ejiet slaucīt istabu, šodien jūsu kārta. Kāda mums daļa gar visādiem muļķīgiem plankumiem uz saules! Lai to būtu kaut vai divdesmit, mums par to nekas makā nekritīs.
— Nē, saules plankumiem patiešām liela nozīme, — iejaucās Sveiks. — Reiz parādījās tāds plankums, un to pašu dienu mani piekāva Nuslē «Pie Banzeta». Kopš tā laika es vienmēr, līdzko grasos kur iet, skatos avīzē, vai nav atkal parādījies kāds plankums. Un, ja tas parādās, tad «ardievu, eņģelīt», es sēžu mājās un tā pārlaižu to laiku. Kad Monpelē vulkāns iznīcināja visu Martinikas salu, kāds profesors rakstīja avīzē «Narodni Politika», ka viņš jau. sen vērsis lasītāju uzmanību uz lielo plankumu saulē. Bet «Narodni Politika» nebija laikā nogādāta uz šo salu, un tāpēc tur visus uzspēra gaisā.
Tikmēr feldkurats augšā, kancelejā, bija sastapies ar kādu dāmu no «Dižciltīgo dāmu savienības kareivju audzināšanai ticības garā» — vecu, riebīgu grezeli, kas jau kopš agra rīta apstaigāja slimnīcu, izdalīdama svēto attēlus, ko ievainotie un sirgstošie kareivji svieda spļaujamtraukos. Viņa kaitināja visus ar savu muļķīgo gvelšanu, aicinādama no sirds nožēlot grēkus un laboties, lai mīļais dieviņš pēc nāves dotu visiem mūžīgo dzīvošanu.
Viņa bija gluži bāla, kad pienāca pie feldkurata.
— Šim. karam vajadzētu padarīt cilvēkus cildenākus, bet viņi pārvēršas par zvēriem.
Apakšā slimnieki rādījuši viņai mēli un saukājuši par riebīgu mātīti un debess kazu.
— Das ist wirklich schrecklich, Herr Feldkurat, das Volk ist verdorben. [41]
Un dāma sāka klāstīt, kā viņa iedomājoties kareivja audzināšanu ticības garā. Tikai tad kareivis spējot varonīgi cīnīties par savu kungu un ķeizaru, kad viņš ticot dievam un esot ticības gara pilns, tikai tad viņš nebīstoties no nāves, jo zinot, ka viņu gaida paradizē.
Muldoņa sarunāja vēl daudz tādu aplamību, acīm redzot nolēmusi nelaist feldkuratu vaļā, taču viņš atvadījās pavisam negalanti.
— Brauksim mājās, Šveik! — viņš uzsauca, ieskatījies sardzes istabā.
Atceļā viņi brauca bez jebkāda svinīguma.
— Nākamreiz lai brauc dot pēdējo svaidījumu, kas grib, — feldkurats noteica. — Cilvēkam naudas dēļ jākaulējas par katru dvēseli, ko viņš grib glābt. Tiem pamesliem grāmatvedība vien prātā.
Ieraudzījis Sveikam rokā pudelīti ar «svētīto» eļļu, viņš sarauca pieri:
— Prātīgāk būs, Šveik, ja jūs ar šo eļļu ieziedīsiet man un sev zābakus.
— Es pamēģināšu ieziest arī durvju atslēgu, — sacīja Sveiks, — jo tā neganti skrapst, kad jūs nakti nākat mājā.
Tā beidzās pēdējais svaidījums, kas nemaz nepaguva sākties.
XIV
ŠVEIKS KALPO VIRSLEITNANTAM LUKAŠAM