1.
Šveika laimei nebija ilgs mūžs. Nežēlīgais liktenis sarāva draudzības saites starp viņu un feldkuratu. Ja feldkurats līdz šim likās simpātiskā persona, tad tas, ko viņš tagad izdarīja, norāva viņam masku.
Feldkurats pārdeva Sveiku virsleitnantam Lukašam vai, pareizāk sakot, paspēlēja viņu uz kārtīm. Tā agrāk Krievijā rīkojās ar dzimtcilvēkiem. Tas notika gluži nejauši. Pie virsleitnanta Lukaša bija salasījusies jautra sabiedrība un spēlēja «divdesmit vienu».
Feldkurats paspēlēja visu un beidzot vaicāja:
— Cik jūs man aizdotu pret manu kalpotāju? Drausmīgs muļķis, bet interesants tips, kaut kas non plus ultra[42]. Tāds kalpotājs jums savu mūžu nav bijis.
— Es tev aizdošu simt kronas, — virsleitnants Lukašs piedāvāja. — Ja līdz parītam tās neatdosi, tad sūti šurp savu retumu. Mans kalpotājs ir riebīgs subjekts — vaid vienā laidā, raksta vēstules uz mājām un zog, kur pieticis. Arī piekaušana nelīdz. Katrreiz, kā viņu ieraugu, tā dodu pa ausi, bet tas viņam bijis nebijis. Izsitu viņam pāris priekšzobu, bet tas tēviņš nav labojams.
— Tātad norunāts, — feldkurats vieglprātīgi iesaucās.
— Parīt vai nu nauda, vai Šveiks.
Viņš paspēlēja arī aizņemtās simt kronas un bēdīgs devās mājup. Viņš bija pilnīgi pārliecināts un nemaz par to nešaubījās, ka nekādas simt kronas līdz parītam nesadabūs un ka īstenībā ir riebīgā un nožēlojamā kārtā pārdevis Sveiku.
«Man vajadzēja prasīt divi simti kronu,» viņš pats sev pārmeta, bet, iekāpis tramvajā, kam pēc brīža vajadzēja nogādāt viņu mājās, sajuta sirdsapziņas pārmetumus un sentimentalitātes uzplūdus.
«Tā bija neglīta rīcība,» viņš domāja, zvanīdams pie sava dzīvokļa durvīm. «Kā nu lai skatos viņa muļķīgajās, labsirdīgajās acīs?»
— Mīļais Šveik, — viņš sacīja, ienācis iekšā, •— šodien notika kaut kas neparasts. Man ellīgi nelaimējās kāršu spēlē. Es spēlēju «va-banque», man bija rokā dūzis, un es piepirku desmitnieku, bet bankas turētājam bija rokā tikai ka] ps, un tomēr viņš piepirka līdz divdesmit vienam. Es vairākkārt liku uz dūzi vai desmitnieku, bet bankas turētājam katrreiz izrādījās tikpat daudz. Paspēlēju visu . . .
Viņš mirkli klusēja.
— Un beidzot es paspēlēju jūs. Aizņēmos pret jums simt kronu, un, ja tās parīt neatdošu, tad jūs vairs nepiederēsiet man, bet virsleitnantam Lukašam. Man patiešām žēl. ..
— Simt kronu man vēl ir pie rokas, — Šveiks sacīja,
— tās es jums varu aizdot.
— Dodiet tās šurp, — feldkurats atplauka, — es tūliņ aiznesīšu Lukašam. Man, nudien, negribētos no jums šķirties.
Lukašs bija ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja feldkuratu.
— Atnācu samaksāt parādu, — feldkurats sacīja kā uzvarētājs. — Dodiet man arī kārti.
— Turu, — viņš teica, kad pienāca viņa kārta. — Tikai par acīti esmu pārpircies, — viņš piemetināja.
— Turu vēl, — viņš paziņoja otrajā gājienā. — Piepērku.
— Divdesmit ņem, — sacīja bankas turētājs.
— Un man ir veselas deviņpadsmit, — feldkurats klusi noteica, ielikdams bankā pēdējās četrdesmit kronas no tām, ko viņam bija aizdevis Šveiks, lai atpirktos no jaunās dzimtkal- pības.
Iedams mājup, feldkurats nāca pie pārliecības, ka visam beigas, ka Sveiku nekas vairs nevar glābt un ka viņam pats liktenis nolēmis kļūt par virsleitnanta Lukaša kalpotāju.
Un, kad Šveiks atvēra durvis, feldkurats viņam sacīja:
— Viss veltīgi, Šveik. No sava likteņa neviens nevar izbēgt. Es paspēlēju ir jūs, ir jūsu simt kronas. Darīju visu, kas bija manos spēkos, bet liktenis ir stiprāks par mani. Tas iegrūdis jūs virsleitnanta Lukaša nagos. Pienācis laiks, kad mums jāšķiras.
— Vai jums paņēma banku, — Šveiks mierīgi apvaicājās, — jeb vai nelaime piemeklēja jūs pontējot? Traki slikti, kad nenāk labas kārtis, bet vēl trakāk ir, ja nāk pāri par mēru- Zderazā dzīvoja kāds skārdnieks Vejvoda, viņš pastāvīgi spēlēja «marijažu» kādā traktierī aiz «Simtgadējās kafejnīcas». Reiz velns viņu dīdīja ieteikties: «Vai nesarausim uz acīti par pieciem kreiceriem?» Tā viņi sāka spēlēt, un viņš turēja banku. Visi rāva vaļā un nonāca jau līdz desmitniekam. Vecais Vejvoda gribēja ļaut arī citiem laimēt un daudzināja: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» Jūs nevarat iedomāties, kas viņam bija par ķezu. Mazās un sliktās kārtis kā nenāk, tā nenāk, bet bankā krājas, un tur jau ap simt kronu. Nevienam spēlētājam nebija tik daudz, lai varētu banku paņemt, un Vej- vodam sāka jau sviedri līt. Viņš skaitīja vienā gabalā: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» — visi lika pa pieci un paspēlēja kā likts. Kāds skursteņslauķu meistars bija tā iekarsis, ka aizdrāza uz māju pēc naudas un spēlēja uz visu banku, kad tur bija jau pusotra simta. Vejvoda gribēja tikt no likstas vaļā un, kā pats vēlāk stāstīja, nolēmis piepirkt kaut vai līdz trīsdesmit, lai tikai nelaimētu, bet viņam patrāpījās divi dūži. Viņš izlikās, ka viņam nekā nav, un tīšuprāt teica: «Sešpadsmit ņem,» bet izrādījās, ka skursteņslauķu meistaram bija
tikai piecpadsmit. Vai tā nav nelaime? Vecais Vejvoda bija gluži bāls un izmisis, bet visapkārt jau sāka čukstēt un melst, ka viņš blēdījas, ka reiz jau piekauts par negodīgu spēli, kaut gan viņš bija pats godīgākais spēlētājs. Bankā nāca viena krona pēc otras, tur jau atradās ap pieci simti. Tad traktier- nieks nevarēja vairs izturēt. Viņam bija iekrāta nauda, ko nomaksāt alus darītavai par alu, viņš atnesa savu krājumu, piesēdās, vispirms iegrūda divi simti kronu, tad aizvēra acis, apgrieza krēslu otrādi, lai tas nestu laimi, un paziņoja, ka spēlējot par visu banku. «Spēlēsim ar atklātām kārtīm!» viņš uzaicināja. Vecais Vejvoda būtu nezin ko devis, lai paspēlētu. Visi brīnījās, kad viņam piespēlēja septiņaci, un viņš to paturēja. Traktiernieks smīnēja vien bārdā, jo viņam jau bija divdesmit viena acs. Vecajam Vejvodam pienāk otrais septiņacis, un viņš patur arī to. «Nu nāks dūzis vai desmitnieks,» traktiernieks dzēlīgi piezīmēja, «šoreiz jums gals rokā, Vejvodas kungs.» Iestājās pilnīgs klusums. Vejvoda atklāj savas kārtis un parāda trešo septiņaci. Traktiernieks bāls kā krīts — tā bija viņa pēdējā nauda, tūliņ virtuvē iekšā, un pēc brīža ieskrien zēns, viņa māceklis, un sauc, lai nākot pārgriezt auklu, ar ko traktiernieka kungs pakāries pie loga roktura. Pārgriezām aukiu, atdzīvināja viņu un spēlē tālāk. Naudas nevienam vairs nav, tā visa bankā, Vejvodam priekšā, bet viņš tikai skaita: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» — tā viņam gribējās paspēlēt, bet, tā kā kārtis bija jāatklāj un jāliek uz galda, tad viņš nevarēja izdarīt nekādu blēdību un tīšuprāt pārpirk- ties. Visi bija kā ar stulbumu sisti šās viņa laimes dēļ un norunāja izrakstīt parāda zīmes, jo naudas vairs nebija. Spēle turpinājās vairākas stundas, un vecā Vejvodas priekšā krājās tūkstotis pēc tūkstoša. Skursteņslauķu meistars bija parādā ap pusotra miljona, Zderazas ogļu tirgotājs apmēram miljonu, «Simtgadējās kafejnīcas» šveicars 800. 000 kronu, kāds mediķis pāri par diviem miljoniem. Šķīvī, kur atlika daļu iespēles traktierniekam, bija jau parādzīmju par 300. 000 kronām. Vecais Vejvoda izmēģinājās visādi. Viņš bieži gāja uz klozetu un atstāja savā vietā kādu citu, bet atgriezies uzzināja, ka atkal laimējis. Aizsūtīja pēc jaunām kārtīm, bet tas nelīdzēja. Kad. Vejvoda apstājās pie piecpadsmit, pretspēlētājam bija tikai četrpadsmit. Visiem acis zvēroja, skatoties uz veco Vejvodu, un visvairāk ārdījās ielu bruģētājs, kas gan bija ielicis bankā tikai astoņas kronas. Tas atklāti izteicās, ka tādam cilvēkam