ka vecajam Vejvodam neesot vairs vietas šai pasaulē, ka viņu vajadzētu noslānīt, izsviest ārā un noslīcināt kā kucēnu. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik izmisis bija vecais Vejvoda. Beidzot viņam ienāca prātā kas labs. «Es iešu uz klozetu,» viņš saka skursteņslauķu meistaram, «spēlējiet manā vietā!» — bet pats bez cepures pa durvīm laukā un prom uz Mislika ielu pēc policijas. Viņš sastapa patruļu un paziņoja, ka tai un tai traktierī spēlējot uz naudu. Patruļa lika viņam iet pa priekšu, šie sekošot. Viņš atgriezās un dabūja zināt, ka mediķis tikmēr paspēlējis pāri par diviem miljoniem un šveicars trīs. Traktier- nieka šķīvī bija parādzīmju par 500. 000 kronām. Pēc brīža ielauzās policisti; bruģētājs iebrēcās: «Glābjas, kas var!» — bet velti vien bija. Policija apķīlāja banku un aizveda visus līdzi uz komisariatu. Zderazas ogļu tirgotājs pretojās, tāpēc viņu aizveda «zaļajā Antonā». Parādzīmju bankā bija vairāk par pusmiljardu un skaidrā naudā tūkstoš pieci simti. «Kaut ko tamlīdzīgu man vēl nav gadījies redzēt,» teica policijas inspektors, «tas jau vēl trakāk nekā Montekarlo.» Visus paturēja līdz rītam policijas komisariatā, atskaitot veco Vejvodu: viņu kā ziņotāju palaida uz brīvām kājām un apsolīja trešo daļu no apķīlātās bankas, apmēram simt sešdesmit miljonu, bet vecais pa nakti no tā visa sajuka prātā, sāka staigāt apkārt pa Prāgu un pasūtīt dučiem seifu. To sauc par laimi kāršu spēlē!
Tad Sveiks uzvārīja groku, un iedzeršana beidzās ar to, ka feldkurats, kuru Sveikam nakti tikai ar pūlēm bija izdevies iedabūt gultā, sāka raudāt un vaimanāt:
— Es tevi pārdevu, draugs, negodīgā kārtā pārdevu. Nolādi mani, sit, es neko neteikšu. Es tevi iegrūdu zvēriem rīklē. Es nevaru skatīties tev acīs. Skrāpē man, kod, iznīcini mani! Nekā labāka es neesmu pelnījis. Vai zini, kas es esmu?
Un, iespiedis saraudāto seju spilvenā, viņš noteica klusā un maigā balsī: — Es esmu bezrakstura nelietis, — un aizmiga kē nosists.
Otrā dienā feldkurats, vairīdamies no Sveika skatieniem, agri izgāja no mājas un atgriezās vēlu vakarā ar kādu resnu kājnieku.
— Parādiet viņam, Sveik, kur mums viss kas atrodas, — viņš sacīja, tāpat vairīdamies no Sveika skatiena, — lai viņš varētu orientēties, un pamāciet, kā gatavo groku! Rīt agri piesakieties virsleitnantam Lukaša kungam!
Šveiks un jaunais kalpotājs patīkami pavadīja nakti, gatavojot groku. Uz rīta pusi resnis tikko turējās kājās un dungoja dīvainu tautas dziesmu mistrojumu: «Pie Chodovas strautiņi čalo, mīļā, lej krūzē man sarkanu alu, kalns, ak kalns, to tavu augstumu, gāja meitenes pa celiņu, tur Baltā kalnā, rau, zemnieks ar.»
- Par tevi es nebaidos, — Šveiks sacīja, — ar tādiem talantiem tu pie feldkurata nepazudīsi.
Un. tā šai priekšpusdienā virsleitnants Lukašs pirmo reizi ieraudzīja krietnā kareivja Sveika godīgo un vaļsirdīgo seju, kad viņš pavēstīja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es esmu tas Šveiks, ko feldkurata kungs paspēlēja uz kārtīm.
Virsnieku kalpotāju institūts cēlies sensenos laikos. Liekas, jau Maķedonijas Aleksandram bijis savs kalpotājs. Droši zināms, ka feodālismā laikos šo lomu tēlojuši bruņinieku ieroču nesēji. Kas tad bija Sančo Pansa Donam Kichotam? Brīnums gan, ka vēl līdz šim nav uzrakstīta virsnieku kalpotāju vēsture. Tur mēs atrastu ziņas, kā Toledo aplenkuma laikā Alma- viras hercogs apēdis savu kalpotāju bez sāls, par ko hercogs pats raksta savos memuāros, pieminēdams, ka šim kalpotājam, bijusi mīksta, maiga un sulīga gaļa, garšas ziņā kaut kas vidējs starp vistas un ēzeļa gaļu.
Kādā vecā švabu grāmatā par kara mākslu atrodami norādījumi virsnieku kalpotājiem. Seno laiku kalpotājam vajadzēja būt dievbijīgam, tikumīgam, patiesīgam, pazemīgam, drosmīgam, varonīgam, godīgam, strādīgam. Vārdu sakot, viņam vajadzēja būt paraugcilvēkam. Mūsdienu «pīpes kāts» parasti nav ne dievbijīgs, ne tikumīgs, ne patiesīgs, Viņš melo, krāpj savu kungu un bieži pārvērš tā dzīvi īstā ellē. Viņš ir pielīdējs vergs, kas izdomā visdažādākās blēdības, lai sarūgtinātu savam kungam dzīvi. Jaunajā kalpotāju paaudzē neatradīsies tik pašaizliedzīgi radījumi, kas ļaus saviem kungiem apēst sevi bez sāls, kā to darījis Almaviras hercoga cēlais Fernando. No otras puses, mēs redzam, ka kungi, cīnīdamies ar saviem kalpotājiem uz dzīvību un nāvi, lieto visdažādākos paņēmienus, lai saglabātu savu autoritati. Brīžiem ciņa izvēršas terorā. Gracā 1912. gadā bija ierosināta prāva pret kapteini, kas ar kājas spērienu bija nogalinājis savu kalpotāju. Kapteini attaisnoja, jo tādu joku viņš bija izstrādājis tikai otro reizi. Pēc šādu kungu ieskatiem, kalpotāja dzīvībai nav nekādas vērtības. Kalpotājs ir priekšmets, daudzos gadījumos ķipars, ko var izpļaukāt, vergs, kalps ar neskaitāmiem pienākumiem. Tāpēc nav brīnums, ka šāds stāvoklis prasa no verga attapību un viltību. Viņa stāvokli uz mūsu planētas var salīdzināt vienīgi ar tām ciešanām, ko nācās izturēt seno laiku pikolo, kuriem godīgumu centās ieaudzināt ar pļaukām un spīdzināšanām.