Tomēr ir sastopami gadījumi, kad kalpotājs izvēršas favoritā un kļūst par visas rotas vai bataljona ļauno garu. Visi apakšvirsnieki cenšas viņu piekukuļot. No viņa atkarīgi atvaļinājumi, viņš var «aizlikt vārdu», lai raports izdotos labi. Kara laikā šos favoritus mēdza apbalvot ar lielajām un mazajām sudraba medaļām par drošsirdību un varonību.
Es pazinu vairākus tādus vīrus 91. pulkā. Kāds kalpotājs dabūja lielo sudraba medaļu par to, ka prata brīnišķīgi cept zosis, ko pats zaga. Otrs dabūja mazo sudraba medaļu par to, ka saņēma no mājām bagātīgus pārtikas produktu sūtījumus, ar kuriem viņa kungs vislielākajā badošanās laikā varēja tā pārēsties, ka tikko spēja kustēties.
Ieteikumu, lai kalpotājam piešķir medaļu, kungs iesniedza šādā stilistiskā redakcijā:
«Par to, ka viņš kaujās izrādīja nepārspējamu drošsirdību un varonību un, riskējot ar savu dzīvību, ienaidnieka nepārtraukto uzbrukumu ugunīs ne soli neatkāpās no sava virsnieka.»
īstenībā kalpotājs tikmēr kaut kur aizmugurē izlaupīja vistu kūtis. Karš pārmainīja kalpotāja un virsnieka attiecīibas un pārvērta kalpotāju par radījumu, ko kareivji ienīda visvairāk. Kalpotājs vienmēr saņēma veselu kārbu konservu, kamēr par pieciem kareivjiem izsniedza tikai vienu. Blašķe viņam pastāvīgi bija pilna ar rumu vai konjaku. Viņš cauru dienu sūkāja šokolādi un grauza saldos virsnieku sausiņus, smēķēja sava virsnieka cigaretes, veselām stundām cepa un vārīja un valkāja speciāli pašūtu virskreklu.
Virsnieka kalpotājam bija visdraudzīgākās attiecības ar raitnieku, un viņš dalījās ar to sava galda bagātīgajās atliekās un savās priekšrocībās. Šai triumviratā vēl pieaicināja mantzini, un tad šis trio, būdams tiešā saskarē ar virsnieku, zināja visas operācijās un kara plānus. Tas vads, kura kapralis draudzējās ar virsnieka kalpotāju, arvien bija vislabāk informēts par to, kad «ies vaļā».
Ja kalpotājs teica: «Divos trīsdesmit piecās šļūksim pa diegu,» — tad tieši divos trīsdesmit piecās minūtēs austriešu kareivji sāka atkāpties.
Virsnieka kalpotājs bija intimos draugos ar karalauka virtuvi, ļoti labprāt uzturējās katla tuvumā un izrīkoja pavāru, it kā atrastos restorānā un lūkotos ēdienu kartē.
— Es vēlos ribiņas, — viņš sacīja pavāram, — vakar tu man biji iedevis vērša asti. Ieliec man virā gabaliņu aknu, tu zini, ka liesai es virsū neskatos.
Kalpotājs bija meistars panikas celšanā. Ierakumu bombardēšanas laikā sirds viņam nošļuka papēžos. Tad viņš ar savām un kunga somām pastāvīgi slēpās visdrošākajā blindažā un pabāza galvu zem segas, lai granata viņu neatrastu. Viņa lielākā vēlēšanās bija, lai ievainotu viņa kungu un viņi abi varētu nokļūt drošā aizmugurē.
Paniku viņš mēdza radīt sistemātiski ar visādiem «noslēpumiem».
— Liekas, ka vāc jau kopā telefona vadus, — viņš konfidenciāli pačukstēja kādam vadam un bija ļoti laimīgs, kad varēja paziņot: — Nu jau telefons novākts.
Neviens neatkāpās ar tādu prieku kā viņš. Tad viņš pavisam piemirsa, ka pār galvu auro šrapneļi un granatas, un nenoguris lauzās ar savu bagažu uz štābu, kur atradās vezumnieki. Viņš mīlēja austriešu vezumniekus un ļoti labprāt braukāja tiem līdzi. Ļaunākos gadījumos viņš nepēla arī sanitaros divričus. Kad viņam bija jāiet kājām, tad likās, ka viņš tūliņ izlaidīs garu. Tādās reizēs viņš pameta virsnieka somas ierakumos un stiepa līdzi tikai savas mantas.
Ja gadījās, ka virsnieks izbēga un nekrita gūstā, bet kalpotāju sagūstīja, tad kalpotājs nekad nepiemirsa paņemt līdzi gūstā arī sava kunga somas. Tās pārgāja viņa īpašumā, un viņš glabāja tās kā savu acuraugu. Es pazinu kādu sagūstītu virsnieka kalpotāju, kas nogāja kājām kopā ar citiem gūstekņiem no Dubno līdz pat Darnicai aiz Kijevas. Viņa virsnieks bija izbēdzis, un kalpotājs stiepa ne tikai savas un virsnieka mugursomas, bet arī piecas dažāda lieluma rokassomas, divas segas, saini un paunu, ko viņš nesa uz galvas. Turklāt viņš vēl sūdzējās, ka kazaki viņam nozaguši divas somas.
Nekad neaizmirsīšu šo cilvēku, kas ar tādu bagažu vilkās cauri visai Ukrainai. Viņš bija dzīvs spedicijas vezums, un es vēl šodien nevaru saprast, kā viņš visu šo kravu varēja panest un aizstiept simtiem kilometru un tad aizbraukt ar savām saglabātajām somām līdz pašai Taškentai un nomirt uz tām gūstekņu nometnē ar izsitumu tifu.
Mūsdienās virsnieku kalpotāji izklīduši pa visu republiku un visur stāsta par saviem varoņdarbiem. Katrs no viņiem ir Napoleons: