— Tad es sacīju savam pulkvedim, lai nu telefonē uz štābu, ka var sākt.
Savā vairumā viņi bija reakcionari, un kareivji viņus ienīda. Daži biļa denuncianti, tiem sevišķs prieks bija noskatīties, kad kareivi sasien.
Viņi izvērtās īpašā kastā. Viņu egoismam nebija robežu.
Virsleitnants Lūkass bija tipisks satrunējušās Austrijas mon- archijas kadru virsnieks. Kadetu skola bija izaudzinājusi viņu par chameleonu. Sabiedrībā viņš runāja vāciski, rakstīja vāciski, bet lasīja čechu grāmatas un, kad apmācīja skolā brīvprātīgos, kas visi bija čechi, tad konfidenciāli paziņoja tiem:
— Paliksim čechi, bet tas nevienam nav jāzina. Es arī esmu čechs.
Viņam likās, ka viss čechiskais saistās ar kādu slepenu organizāciju, no kuras labāk jāturas tālāk.
Citādi viņš bija godīgs cilvēks, no priekšniecības nebaidījās un manevros rūpējās par savu rotu, kā pienākas, vienmēr prata to ērti izvietot pa visādiem šķūņiem un bieži vien no savas nelielās algas izmaksāja kareivjiem mucu alus.
Lukašam patika, ka pārgājienos kareivji dzied. Rotai bija
jādzied arī tad, kad ta devas uz apmacībām vai atgriežas mājup. Tad, iedams blakus rotai, viņš vilka līdzi:
Bet, kad pusnakts tuvāk nāk, Auzu maišelis kustēt sāk, Zumtarija bum!
Kareivji viņu mīlēja, jo viņš bija neparasti taisnīgs un viņam nepiemita paradums kādu tiranizēt.
Apakšvirsnieki drebēja viņa priekšā, jo visnegantāko feld- febeli viņš mēneša laikā prata pārvērst par jēru.
Tiesa, uzbrēkt viņš prata, taču nekad rupji nelamājās. Viņš lietoja izmeklētus vārdus un izteicienus.
— Redziet, — viņš mēdza teikt, — man nepavisam negribētos jūs sodīt, puis, bet nekā nevar darīt, jo no disciplīnas atkarīgas kareivja spējas un krietnība, un armija bez disciplīnas ir kā niedre vējā. Ja jums mundieris nav kārtībā, trūkst kādas pogas vai tā nav labi piešūta, tad tas liecina, ka jūs aizmirstat savu pienākumu pret armiju. Varbūt jums nebūs saprotams, kāpēc jūs iesēdina par tādu nieku, ko privātā dzīvē neviens neievēro, proti, par to vien, ka vakardienas pārbaudē jūsu virskreklam trūka vienas pogas. Taču tāda nolaidība pret savu ārieni ir sodāma. Kāpēc? Tas nav galvenais, ka jums trūkst pogas, bet gan tas, ka jums jāpierod pie kārtības. Šodien jūs nepiešujat pogu, tātad sākat izlaisties. Rīt jums liksies grūti izjaukt un iztīrīt šauteni, parīt jūs kaut kur traktierī aizmirsīsiet durkli, un viss beigsies ar to, ka aizmigsiet sardzē, jo ar to nelaimīgo pogu esat sācis palaidņa dzīvi. Tā tas ir, puis, tāpēc es jūs sodu, lai pasargātu no daudz lielāka soda par pārkāpumiem, ko jūs izdarītu nākotnē, lēni, bet neglābjami sākot aizmirst savus pienākumus. Es jūs iesēdinu uz piecām dienām un no sirds vēlos, lai jūs pie maizes un ūdens pārdomātu par to, ka sods nav atriebība, bet audzināšanas līdzeklis ar noteiktu mērķi — labot sodīto kareivi.
Viņam jau sen vajadzēja būt kapteinim, taču viņam nepalīdzēja pat piesardzība nacionalajā jautājumā, jo viņš nemēdza pieglaimoties priekšniecībai un nepazina pielīšanu.
Viņš bija dzimis Cechijas dienvidos starp tumšiem mežiem un ezeriem un saglabājis čechu zemnieka rakstura īpašības.
Taču, ja Lukašs izturējās taisnīgi pret kareivjiem un nekad nesējās tiem klāt, tad pret saviem kalpotājiem viņš izturējās pavisam citādi. Viņš tos ienīda, jo viņam pastāvīgi laimējās dabūt visnekrietnākos un nelietīgākos radījumus. Viņš tos neuzskatīja par kareivjiem, sita tiem pa seju, pļaukāja tos un centās audzināt ar vārdiem un darbiem. Viņš cīnījās ar tiem gadiem ilgi bez jebkādiem panākumiem un beidzot bija spiests nopūsties: «Atkal man pagadījies nelietīgs ragulops!» Kalpotājus viņš uzskatīja par zemākas kārtas radījumiem.
Lukašs ārkārtīgi mīlēja kustoņus. Viņam bija Harca kanārijputniņš, Angoras kaķis un pinčeris. Kalpotāji, ko viņš bieži mainīja, izturējās pret šiem kustoņiem tāpat kā virsleitnants pret viņiem, kad viņi bija izdarījuši kādu nekrietnību. Kanārijputniņu viņi mērdēja badā, Angoras kaķim kāds kalpotājs bija izsitis aci, pinčerim visi spēra ar kāju, un beidzot viens no Sveika priekšgājējiem bija aizvedis nabaga suni uz Pan- kracu pie dīriķa, kur lika kustoni nomaitāt, nežēlodams no savas kabatas desmit kronu. Virsleitnantam kalpotājs paziņoja, ka suns aizbēdzis, kad to izveduši pastaigāties. Otrā dienā melis jau maršēja kopā ar rotu apmācības laukumā.
Kad Šveiks ieradās paziņot Lukašam, ka stājas viņa rīcībā, virsleitnants ieveda viņu istabā un sacīja:
— Jūs ieteica feldkurats Kaca kungs un lūdz, lai jūs nedarītu viņa ieteikumam kaunu. Man bijis jau ducis kalpotāju, bet neviens nav ilgi noturējies. Brīdinu jūs, ka esmu ļoti stingrs un bargi sodu par katru nelietību un meliem. Es prasu, lai jūs vienmēr runātu skaidru patiesību un bez ierunām izpildītu visus manus rīkojumus. Ja es teikšu: «Leciet ugunī!» — tad jums jālec, gribat vai negribat. Uz kurieni jūs skatāties?
Šveiks, kas bija ar interesi vērojis krātiņu ar kanārijputniņu, pievērsa savas godīgās acis virsleitnantam un atbildēja piemīlīgā un labsirdīgā balsī:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tur ir Harca kanāriņš.
Un, tā pārtraucis virsleitnanta runas plūdus, Šveiks militāri saslējās un, acis nemirkšķinādams, skatījās viņam tieši sejā.
Virsleitnants gribēja teikt ko skarbu, bet, ievērojis Šveika nevainīgo sejas izteiksmi, tikai piebilda:
— Feldkurata kungs raksturoja jūs kā reti sastopamu idiotu. Domāju, ka viņš nebūs maldījies.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka feldkurata kungs patiešām nav maldījies. Kad vēl biju aktivajā dienestā, mani atbrīvoja par idiotismu, turklāt vēl par oficiāli atzītu. Toreiz atbrīvoja divus: mani un kapteini fon Kaunica kungu. Tas, ar