atļauju sacīt, obrlajtnanta kungs, ejot pa ielu, urbināja ar kreisās rokas pirkstu kreiso nāsi, ar labās rokas pirkstu labo nāsi un, kad veda mūs uz apmācībām, tad sastādīja visus ceremoniālā marša kārtībā un teica: «Kareivji… ē . . . ievērojiet… ē .. . ka šodien ir trešdiena, jo rit būs ceturtdiena … ē . . .»
Virsleitnants Lukašs paraustīja plecus kā cilvēks, kam trūkst vārdu, lai izsacītu savas domas. Viņš sāka staigāt pa istabu no loga līdz durvīm un atpakaļ, bet Sveiks ar tik nevainīgu seju raudzījās «uz labo» vai «uz kreiso» atkarībā no tā, kur virsleitnants patlaban atradās, ka pēdējais nolaida acis un, vērdamies grīdsegā, ierunājās bez kāda sakara ar Sveika piezīmi par stulbo kapteini:
— Jā, pie manis jābūt kārtībai un tīrībai un melot nedrīkst. Man patīk godīgums. Melus es neciešu un sodīšu par tiem bez žēlastības. Vai jūs sapratāt?
— Padevīgi ziņoju, ka sapratu, obrlajtnanta kungs. Nekas nevar būt ļaunāks par meliem. Kad cilvēks sapinas melos, tad viņš ir pagalam. Kādā ciematā aiz Pelhržimovas dzīvoja skolotājs Mareks, un tas bija ieķēries mežsarga Speras meitā.
Mežsargs lika viņam pateikt, ka iešaušot viņam dibenā sagrieztus sarus ar sāli, ja viņš vēlreiz satikšoties mežā ar šo meiču. Skolotājs atbildēja, ka tās esot tukšas valodas. Reiz mežsargs viņu pieķēra tieši tad, kad viņš bija aizgājis uz satikšanos, un gribēja jau izdarīt solīto operāciju, bet skolotājs atrunājās, ka esot nācis plūkt puķes. Otrreiz viņš atrunājās, ka gribējis ķert nezin kādus kukaiņus, un tā sapinās aizvien jo vairāk. Beidzot, kad bija pavisam piespiests pie sienas, sacīja, ka nācis likt zaķiem cilpas. Tad nu mūsu mežsargs grāba viņu ciet un prom pie žandarmiem, no turienes lieta nonāca tiesā, un skolotājs ar mokām izspruka no cietuma. Ja viņš būtu teicis kailu patiesību, tad būtu saņēmis tikai sarus ar sāli. Es esmu tais ieskatos, ka vienmēr labāk atzīties, neko neslēpt, un, ja esmu ko izdarījis, tad atnāku un pasaku: «Padevīgi ziņoju, ka izdarīju to un to.» Un, ja runā par godīgumu, tad tā patiešām ir jauka lieta, jo ar to cilvēks nokļūst vistālāk. Tas ir tāpat kā soļošanas sacīkstēs. Tiklīdz kāds sāk blēdīties un skriet, tā viņu diskvalificē. Tā klājās manam brālēnam. Godīgu cilvēku visur ciena un godā, viņš ar sevi vienmēr apmierināts un jūtas kā no jauna piedzimis, kad, iedams gulēt, var teikt: «Šodien es atkal biju godīgs.»
Šās runas laikā virsleitnants Lukašs jau labu brīdi sēdēja, atlaidies krēslā, raudzījās uz Sveika zābakiem un domāja: «Mans dievs, cik bieži es pats runāju tādas muļķības, starpība .tikai formā, kādā tās ietērpj.»
Tomēr, negribēdams zaudēt savu autoritati, viņš sacīja, kad Sveiks bija beidzis:
— Pie manis jums jāstaigā nospodrinātos zābakos, jātur tērps kārtībā, pienācīgi jāpiešuj pogas un jāizskatās kā karavīram, nevis kā nezin kādam civilistu sušķim. Taisni pārsteidzoši, ka nevienam no jums nav kareivja stājas. Tikai viens no maniem kalpotājiem bija braša izskata, bet viņš nozaga manu parādes mundieri un pārdeva to ebreju kvartalā.
Virsleitnants apklusa, bet tad atsāka no jauna, uzskaitīdams Sveikam visus viņa pienākumus, turklāt jo sevišķi uzsvērdams, ka viņam jābūt uzticamam un nekur nav jāstāsta, kas mājās notiek.
— Mani šad tad apciemo dāmas, — viņš piemetināja,
dažreiz kāda paliek arī pa nakti, kad man no rīta nav jābūt kazarmās. Tādā gadījumā jums vajadzēs pienest mums kafiju pie gultas, kad es zvanīšu. Vai saprotat?
— Padevīgi ziņoju, ka saprotu, obrlajtnanta kungs; ja es negaidot ierastos pie gultas, dažai dāmai tas varētu būt nepatīkami. Reiz es pats atvedu mājās kādu jaunkundzi, un mana kalpone pienesa mums kafiju pie gultas taisni tādā brīdī, kad mēs tā labi amizējāmies. Kalpone sabijās, nolēja man ar kafiju visu muguru un vēl pateica: «Dievs palīdz!» Es zinu, kas pienākas un pieklājas, ja kaut kur gul dāma.
— Labi, Švcik. Pret dāmām mums vienmēr jāizturas ārkārtīgi taktiski, — virsleitnants sacīja labā omā, jo runa novirzījās uz lietām, kas aizpildīja viņa brīvo laiku starp kazarmu, apmācību laukumu un kārtīm.
Sievietes bija viņa dzīvokļa dvēsele, viņas gādāja par mājību. Sieviešu Lūkasam bija vairāki duči, un daudzas savas viesošanās laikā centās izrotāt viņa dzīvokli ar visādiem nieciņiem.
Kāda kafejnīcas īpašnieka sieva, kas nodzīvoja pie L.ukaša divas nedēļas, kamēr vīra kungs ieradās pakaļ, izšuva Lūkasam skaistu galdautu, izrotāja visu apakšveļu ar monogrāmām un droši vien būtu pabeigusi izšūt sienas paklāju, ja likumīgais laulātais draugs nebūtu izjaucis šo idili.
Kāda cita, kurai pēc trim nedēļām atbrauca pakaļ viņas vecāki, gribēja pārvērst viņa guļamistabu dāmu buduārā un novietoja visur dažādus nieciņus un vāzītes, bet virs gultas pakāra sargeņģeļa attēlu.
Sievietes roka, kas bija manāma visos ēdamistabas un guļamistabas kaktos, bija iespiedusies arī virtuvē, kur atradās visdažādākie trauki un virtuves piederumi, — tos bija dāvājusi iemīlējusies fabrikanta kundze, kas reizē ar savu mīlestību atveda arī kastroļus, pannas, bļodas, putu smeļamās karotes, kā ari ierīces, ar ko sasmalcināt dažādus dārzeņus, saberzt, aknas, samalt gaļu, sagriezt baltmaizi, un daudz ko citu.
Tomēr pēc nedēļas viņa aizbrauca, jo nevarēja samierināties ar to faktu, ka virsleitnantam bez viņas ir vēl ap divdesmit citu mīļāko, kas neapšaubāmi ietekmēja dižciltīgā uniformētā tēviņa spējas.
Virsleitnantam Lūkasam bija plaša korespondence, albums ar mīļāko fotogrāfijām un dažādu relikviju krājums, jo pēdējos gados viņam pamodās tieksme uz fetišismu. Krājumā atradās dažādi dāmu zeķturi, četrējas eleganti izšūtas biksītes, trīs caurspīdīgi, smalki dāmu krekliņi un batista lakatiņi, beidzot pat korsete un vairākas zeķes.