— Šodien man jādežurē, — viņš sacīja Sveikam. — Pārnākšu tikai naktī. Sakārtojiet visu un uzposiet dzīvokli! Pēdējais kalpotājs sava laiskuma dēļ aizbrauca šodien ar kaujas rotu uz fronti.
Pateicis vēl dažus rīkojumus par kanārijputniņu un kaķi, viņš aizgāja, nepiemirsīs vēl durvis apstāties un pieminēt godīgumu un kārtīgumu.
Kamēr virsleitnants bija projām, Šveiks uzposa dzīvokli labi jo labi, tā ka varēja ziņot virsleitnantam, kad tas nakti pārnāca mājās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka viss ir labākā kārtībā, tikai kaķis izdarīja nedarbu un apēda jūsu kanāriņu.
— Kā tā?! — virsleitnants ieaurojās.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas notika tā. Es jau sen zināju, ka kaķi nemīl kanāriņus un allaž dara tiem pāri. Es gribēju viņus abus iepazīstināt un gadījumā, ja tas nezvērs uzdrošinātos ko iesākt, tad sadot viņam tā pa kažoku, lai viņš līdz nāvei neaizmirstu, kā jāizturas pret kanāriņiem, jo es ļoti mīlu dzīvniekus. Mums mājās dzīvo cepurnieks, tas tādā pašā kārtā iedīdīja kaķi, kas sākumā aprija veselus trīs kanāriņus, bet nu vairs neskatās nevienam virsū, kaut vai ka- nāriņš sēž viņam uz galvas. Es arī gribēju to izmēģināt, izņēmu kanāriņu no krātiņa un devu kaķim paostīt, bet tas pērtiķis nokoda putniņam galvu, iekāra vēl paspēju atjēgties. Tādu nekrietnību nudien nebiju gaidījis. Ja ias būtu bijis zvirbulis. obrlajtnanta kungs, tad es vēl nekā neteiktu, bet jauks kanāriņš un vēl Harcas. Un cik kāri tas kaķis to aprija ar visām spalvām, turklāt vēl ņurdēja aiz prieka! Kaķi nav muzikāli izglītoti un necieš, ka kanāriņš dzied, — tie nezvēri no tā nenieka nesaprot. Es to kaķi pamatīgi izlamāju, bet pirksta tam nepiedūra, lai dievs pasarg, un gaidīju, kā jūs izlemsiet, ko darīt ar to kraupaino izdzimteni.
To stāstīdams, Šveiks tik vientiesīgi lūkojās virsleitnantam acīs, ka tas, sākumā jau pienācis pavisam tuvu ar ļaunu nolūku, atkāpās, apsēdās un jautāja:
— Klausieties, Šveik, vai jūs patiešām esat tāds dieva dots raguiops?
— Padevīgi ziņoju, — jā, obrlajtnanta kungs, •— Šveiks svinīgi atbildēja. — Tādas ķezas mani piemeklē jau no bērna kājas. Es arvien gribu vērst visu uz labu, lai viss būtu kārtībā, bet no tā cits nekas neiznāk kā tikai nepatikšanas man un citiem. Es patiešām gribēju abus iepazīstināt, lai tie
saprastos, un nekā nevaru darīt, ja kaķis aprij kanāriņu un no iepazīšanās nekas neiznāk. Pirms kāda laika viesnīcā «Pie Štupartiem» kaķis aprija papagaili, jo tas bija kaķi ķircinājis un atdarinājis ņaudēšanu. Bet sīksta dzīvība gan ir tādam kaķim! Ja jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet, lai es viņu nomaitāju, tad man vajadzēs iecirst viņam kaklu durvīs, citādi nekas neiznāks.
Un Šveiks ar visnevainīgāko seju un mīļu, labsirdīgu smaidu paskaidroja virsleitnantam, kā nomaitā kaķus. Dzīvnieku aizsardzības biedrības locekļus viņa stāsts vien būtu spējis novest līdz trakonamam.
Viņš demonstrēja tādas zināšanas, ka virsleitnants Lukašs, aizmirsis dusmas, vaicāja:
— Vai jūs protat apieties ar dzīvniekiem? Vai mīlat viņus?
— Visvairāk es mīlu suņus, •—• Šveiks sacīja, — jo tas ir ienesīgs veikals tiem, kas prot ar suņiem tirgoties. Man nekas prātīgs neiznāca, jo aizvien esmu bijis pārāk godīgs, kaut ar» pie manis pircēji nāca ar pretenzijām, ka es viņiem veselīgu tīrasiņu suņu vietā esot pārdevis nezin kādus mirlas, it kā visiem suņiem vajadzētu būt tīrasiņu un veselīgiem! Turklāt katrs pircējs gribēja dabūt ciltsgrāmatu, tā ka man vajadzēja likt tās iespiest un kaut kādu sētas šuneli, kas nācis pasaulē kādā Koširžas ķieģeļnīcā, pārvērst par pašu dižciltīgāko un tīrasinīgāko aristokratu, kas nācis no paša Arnima fon Bār- heima suņu audzētavas Bavarijā. Pircēji bija ļoti apmierināti, ka viss tik labi izdevies un viņiem nu ir mājās tīrasiņu kustonis. Āpšu suņa vietā viņiem varēja iesmērēt pat Vršovices špicu, viņi tikai pabrīnījās, kāpēc tādam reti sastopamam sunim, kas nāk no pašas Vācijas, spalva ir pinkaina, bet kājas nav līkas. Tā rīkojas visās lielās suņu audzētavās. Jums tikai vajadzētu redzēt, obrlajtnanta kungs, ko tur dara ar suņu cilts- grāmatām! Tādu suņu, kas varētu par sevi teikt, ka viņi ir tīrasiņu kustoņi, īstenībā gaužām maz. Vai nu viņa māmiņa ielaidusies ar kādu riebekli, vai vecmāmiņa, un gadās arī, ka viņam vairāki tētiņi un viņš no katra kaut ko mantojis. No viena ausis, no otra asti, no trešā degunu, no ceturtā spalvainu purnu, no piektā augumu, un, ja nu tādu tēvu bijis kāds ducis, tad varat iedomāties, obrlajtnanta kungs, kā tāds suns izskatās. Es reiz nopirku tādu suni, Balabanu vārdā, viņš savu tēvu vainas dēļ izskatījās tik nejauks, ka visi suņi no viņa bēga. Es viņu nopirku aiz līdzcietības, tik nožēlojams viņš bija. Mājās viņš visu laiku sēdēja kaktā un skuma; es viņu pārdevu par pinčeri. Visvairāk es nopūlējos, lai viņu. nokrāsotu «piparu un sāls» krāsā. Tad viņš ar savu saimnieku aizbrauca uz Moraviju, un vairāk es neesmu viņu redzējis.
Šī lekcija kinoloģijā sāka virsleitnantu interesēt, tāpēc Šveiks varēja netraucēts turpināt:
— Suņi paši nevar nokrāsot sev spalvu, kā to dara dāmas; par to jārūpējas tiem, kas grib viņus pārdot. Ja suns aiz vecuma ir nosirmojis, bet jūs viņu gribat pārdot par gadu vecu kucēnu vai pat kādam iestāstīt, ka šim vectētiņam tikai deviņi mēneši kopš dzimšanas, tad jānopērk melnā anilinkrāsa, jāizšķīdina un jānokrāso suns melns, tad viņš izskatīsies pavisam jauns. Lai viņš atgūtu spēkus, viņam jādod zirga devās arseniks un jānospodrina zobi ar smilšpapīru, ar ko spodrina sarūsējušus nažus. Un, kad viņu ved pārdot, tad jāielej rīklē malks sļivovicas, lai suns mazliet iereibst, tad viņš tūliņ kļūst spirgts, līksms, priecīgi rej un draudzējas ar visiem kā iedzēries pilsētas valdes loceklis. Bet pats galvenais, obrlajtnanta kungs, ka cilvēki jāpierunā, jāpierunā tik ilgi, līdz viņi pavisam apstulbst. Ja kāds grib pirkt žurku suni, bet pie rokas ir tikai medību suns, tad jāprot pircēju tā pierunāt, ka viņš žurku suņa vietā aizved līdz medību suni, bet, ja nejauši mājās ir žurku šunelis un kāds ierodas pirkt niknu vācu dogu, kas apsargātu māju, tad viņš jāsamulsina tā, ka beidzot doga vietā aiznes kabatā punduržurcēnu. Kad es agrāk tirgojos ar dzīvniekiem, pie manis ieradās kāda dāma. Viņai papagailis izbēdzis dārzā, bet tieši tobrīd puikas vasarnīcas priekšā tēlojuši indiāņus, viņi noķēruši papagaili, izplūkuši tam no astes visas spalvas un izrotājušies ar tām kā mūsu policisti. Un šis papagailis saslimis aiz kauna, ka palicis bez astes, un veterinārs nobeidzis viņu pavisam ar sazin kādiem pulveriem. Nu viņa gribot jaunu papagaili, labi audzinātu, nevis tādu rupju tēviņu, kas tikai lamāties vien prot. Ko nu darīt, kad man mājās nav neviena papagaiļa un padomā arī neviena nav? Man bija tikai akls, traki nikns buldogs. Tad nu man, obrlajtnanta kungs, vajadzēja no pulksten četriem pēc pusdienas līdz septiņiem vakarā pierunāt šo dāmu, lai viņa papagaiļa vietā nopērk buldogu. Tas bija trakāk par dažu labu diplomātisku sarežģījumu, un, kad viņa gāja projām, es teicu: «Lai nu puikas pamēģina izraut šim asti!» — bet vairāk šo dāmu neesmu redzējis, jo buldoga dēļ viņai vajadzēja atstāt Prāgu, tāpēc ka suns bija sakodis visus mājas iemītniekus. Varat man ticēt, obrlajtnanta kungs, ka dabūt kārtīgu kustoni ir vairāk nekā grūti.