— Es ļoti mīlu suņus, — virsleitnants sacīja. — Dažs labs 110 maniem biedriem paņēmis suni līdzi uz fronti un raksta man, ka tāda uzticama un padevīga dzīvnieka sabiedrībā arī kara grūtības vieglāk panesamas. Es redzu, ka jūs labi pazīstat visas suņu šķirnes, un ceru, ka jūs prastu kopt suni, ja mums tāds būtu. Kāda šķirne pēc jūsu domām, ir tā labākā, ja runājam par suni kā draugu? Man bija kādreiz pinčeris, bet es nezinu . . .
— Manuprāt, obrlajtnanta kungs, pinčeris ir ļoti mīlīgs suns. Tiesa, kuram katram viņš nepatīk, jo ir sarains un spalva viņam uz purna tik cieta, ka suns izskatās kā nule atbrīvots katordznieks. Pinčeris ir tik neglīts, ka liekas taisni skaists, turklāt gudrs. Šāds tāds stulbs bernardietis ar viņu nemaz nevar mēroties. Viņš ir vēl gudrāks par foksterjeru. Es pazinu kādu . ..
Virsleitnants Lukašs ieskatījās pulkstenī un pārtrauca Sveika runu:
— Ir jau vēls, man jāizguļas. Rīt man dežūra, tad jūs varat ziedot visu dienu, lai sameklētu kādu pinčeri.
Viņš likās gulēt, bet Sveiks atlaidās virtuvē uz divana un sāka pārlasīt avīzes, ko virsleitnants bija atnesis no kazarmām.
— Re nu, — Sveiks noteica, ar interesi lasīdams dienas notikumus, — sultāns piešķīris ķeizaram Vilhelmam kara medaļu, bet man nav pat mazās sudraba medaļas.
Viņš iegrima pārdomās un pēc tam pietrūkās kājās:
— Gandrīz būtu piemirsis . . .
Sveiks iegāja pie virsleitnanta, kas gulēja cietā miegā, un pamodināja viņu:
—■ Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nav nekāda rīkojuma par kaķi.
Virsleitnants samiegojies apgriezās uz otriem sāniem un norūca:
— Trīs dienas kazarmu aresta!
Sveiks klusu izgāja no istabas, izvilka no dīvana apakšas nelaimīgo kaķi un pateica tam:
— Tev piespriestas trīs dienas kazarmu aresta, abtreten!
Un Angoras kaķis atkal palīda zem dīvana.
4.
Šveiks patlaban dzīrās doties ārā un meklēt pinčeri, kad pie durvīm piezvanīja jauna dāma un paziņoja, ka vēloties runāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņai blakus bija divas lielas somas, un Šveiks vēl pamanīja lejup kāpjošā ekspreša cepuri.
— Nav mājās, — Šveiks stingri noteica, bet jaunā dāma jau atradās priekšnamā un kategoriski pavēlēja Sveikam:
— Ienesiet somas istabā!
— Bez obrlajtnanta kunga atļaujas nekas nebūs, — Šveiks sacīja. — Obrlajtnanta kungs pavēlēja, lai bez viņa ziņas nekad neko nedaru.
— Jūs esat prātā jucis! — izsaucās jaunā dāma. — Es atbraucu pie virsleitnanta kunga ciemos.
— Par to man nekas nav zināms, — Šveiks atbildēja. — Obrlajtnanta kungs ir kazarmās un pārnāks tikai nakti, bet
man jāiet meklēt pinčeri. Ne par somām, ne par dāmām man nekas nav teikts. Tūliņ slēgšu dzīvokli ciet un lūdzu, esiet tik laipna un ejiet projām! Man nav par jums nekādu rīkojumu, un es nedrīkstu atstāt dzīvoklī svešu, nepazīstamu personu. Mūsu ielā pie konditora Bjelčicka reiz tā atstāja svešu cilvēku, un tas bija uzlauzis drēbju skapi un aizlaidies. Es nedomāju neko ļaunu par jums, — Šveiks turpināja, kad redzēja, ka jaunā dāma rāda gluži izmisušu seju un sāk raudāt, — bet te jūs palikt nevarat, jo man uzticēts viss dzīvoklis un par katru nieku jāatbild. Tāpēc vēlreiz laipni lūdzu veltīgi nepūlēties. Kamēr nebūšu saņēmis obrlajtnanta kunga pavēli, es neielaidīšos pat ar miesīgu brāli. Man ļoti žēl, ka tā jārunā ar jums, bet karadienestā jābūt kārtībai.
Tikmēr jaunā dāma bija mazliet attapusies. Viņa izņēma no somiņas vizitkarti, uzrakstīja ar zīmuli dažas rindiņas, ielika kartīti burvīgi mazā aploksnītē un nomākta sacīja:
— Aiznesiet to virsleitnanta kungam, es tikmēr pagaidīšu te atbildi. Te jums būs piecas kronas ceļam.
— Nekas neiznāks, — Šveiks atbildēja, negaidītās viešņas neatlaidības aizvainots. — Paturiet savas piecas kronas, te tās ir uz krēsla, un, ja gribat, nāciet man līdzi uz kazarmām un pagaidiet tur, kamēr nododu jūsu vēstuli un saņemu atbildi. Te gaidīt jums nekādi nav iespējams.