Viņš ievilka somas priekšnamā un, žvadzinādams slēdzenes kā pils sargs, nostājās uz sliekšņa un zīmīgi noteica:
— Slēdzam ciet. . .
Jaunā dāma satriekta iznāca kāpņu laukumā. Šveiks aizslēdza durvis un gāja pa priekšu. Viešņa tecēja viņam pakaļ kā sunītis un panāca viņu tikai tad, kad viņš iegriezās bodītē pēc cigaretēm.
Nu viņa turējās Sveikam blakus un mēģināja iesākt sarunu:
— Vai jūs tiešām nodosiet vēstuli?
— Ja jau esmu solījis, tad nodošu.
— Bet vai jūs atradīsiet virsleitnanta kungu?
— To es nezinu.
Viņi atkal soļoja blakus klusēdami, bet pēc brītiņa ceļa- biedrene atsāka:
— Tātad jūs domājat, ka neatradīsiet virsleitnanta kungu?
— Tā es nedomāju.
— Kā jums šķiet, kur viņš varētu būt?
— To es nezinu.
Ar to saruna izbeidzās uz ilgāku laiku, lidz jaunā dāma atkal atjaunoja to ar jautājumu:
— Vai neesat nozaudējis vēstuli?
— Līdz šim vēl neesmu.
— Tad jūs to noteikti nodosiet virsleitnanta kungam?
— Jā.
— Bet vai jās viņu atradīsiet?
— Es jau teicu, ka nezinu, — Šveiks atbildēja, — un brīnos, kā cilvēki var būt tik ziņkārīgi un pastāvīgi taujāt vienu un to pašu. Tas ir taisni tāpat, kā kad es apturētu uz ielas katru otro cilvēku un prašņātu, kāds šodien datums.
Tā beidzās visi mēģinājumi saprasties ar Sveiku, un tālāko ceļu līdz kazarmām viņi nosoļoja klusēdami. Kad viņi nonāca pie kazarmām, Šveiks palūdza dāmu pagaidīt, bet pats sāka tērzēt ar vārtos stāvošajiem kareivjiem par karu. Dāmai tas gan nesagādāja nekāda prieka, viņa nervozi staigāja pa ietvi un izskatījās visai nelaimīga, jo Šveiks nebeidza vien klāstīt savas gudrības ar tik muļķīgu seju, kādu toreiz varēja redzēt «Pasaules chronikā» ievietotajā uzņēmumā: «Austrijas troņ- mantinieks sarunājas ar diviem lidotājiem, kas notriekuši krievu lidmašīnu.»
Šveiks nosēdās uz sola pie vārtiem un sāka skaidrot, ka Karpatu frontē mūsu uzbrukums esot izputējis, toties Pržemiš- ļas komandants — ģenerālis Kuzmaneks jau nokļuvis līdz Kijevai, tāpat arī ka Serbijā mums palikuši vienpadsmit atbalsta punkti un serbi ilgi neizturēšot pakaļdzīšanos mūsu kareivjiem.
Tad viņš sāka kritizēt dažādas pazīstamas kaujas un atklāja jaunu Ameriku, paziņodams, ka no visām pusēm ielenktai karaspēka daļai atliek tikai padoties.
Pēc patikas izrunājies, viņš piecēlās un, piegājis pie izmisušās dāmas, piekodināja viņai nekur neiet, bet pats devās augšā uz kanceleju. Tur viņš atrada virsleitnantu Lukašu, kas tieši tobrīd klāstīja kādam leitnantam ierakumu schemu un pārmeta, ka viņš neprotot rasēt un nekā nejēdzot no ģeometrijas.
— Redziet, tā tas jādara. Ja uz horizontālās līnijas jānolaiž perpendikulārā, tad tas jādara tā, lai abas līnijas veidotu taisnu leņķi. Vai saprotat? Tad jūs novietosiet ierakumus pareizi un neiebrauksiet ar tiem pretinieka joslā, bet paliksiet sešsimt metru atstatumā. Tā, kā jūs esat uzzīmējis, mēs ar. savām pozīcijām atdurtos pretinieka līnijā un jūs ar saviem ierakumiem stāvētu perpendikulāri ienaidniekam. Jums taču vajadzīgs platais leņķis. Tas ir tik vienkārši, vai ne?
Bet rezerves leitnants, miera laikā kādas bankas kasieris, stāvēja gluži izmisis pie zīmējumiem un nesaprata nenieka. Viņš atvieglots ievilka elpu, kad pienāca Šveiks:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka. šo vēstuli sūta kāda dāma un gaida atbildi.
To teikdams, viņš familiari un zīmīgi pameta ar acīm.
Tas, ko virsleitnants izlasīja, viņu nemaz tik patīkami neietekmēja:
«Lieber Heinrich! Mein Mann verfolgt mich. Ich muss un- bedingt bei Dir ein paar Tage gastieren. Dein Bursch ist ein grosses Mistvieh. Ich bin unglūcklich. Deine Katv.» [43]
Virsleitnants Lukašs nopūtās, ieveda Sveiku tukšajā kancelejā turpat blakus un sāka staigāt šurpu turpu. Beidzot, apstājies pie Sveika, viņš ierunājās:
— Dāma raksta, ka jūs esot ragulops. Ko jūs viņai darījāt?
— Padevīgi ziņoju, ka neesmu viņai nekā darījis, obrlajtnanta kungs, es uzvedos ļoti pieklājīgi, bet viņa gribēja tūliņ apmesties dzīvoklī. Tā kā nebiju saņēmis no jums nekāda rīkojuma, tad es viņu dzīvoklī nelaidu iekšā. Turklāt viņa atbraukusi ar divām somām kā savās mājās.
Virsleitnants vēlreiz skaļi nopūtās, ko atkārtoja arī Sveiks.
— Ko tas nozīmē? — virsleitnants draudīgi uzbrēca.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir smags gadījums. Pirms diviem gadiem kādu tapsētāju Vojtecha ielā apciemoja kāda jaunkundze, un viņš nevarēja tikt no tās vaļā. Vajadzēja noindēt ar deggāzi ir sevi, ir viņu, un tie vairs nebija nekādi joki. Ar sievietēm ir tīrais negals. Es viņas labi pazīstu.
— Smags gadījums, — virsleitnants atkārtoja Sveika vārdus, un nekad viņš nebija izteicis lielāku patiesību. Mīļais Heinrichs patiešām atradās neapskaužamā stāvoklī. Sava vīra vajāta sieva atbrauc viesoties pie viņa taisni tai laikā, kad no Tržebinas jāierodas Miceka kundzei, lai trīs dienas no vietas nodotos tam, ko viņa darīja ik gada ceturksni, kad iebrauca Prāgā iepirkties. Turklāt parīt vajadzēja atnākt kādai jaunkundzei. Tā pēc veselas nedēļas pārdomām bija noteikti apsolījusies ļauties pavesties, jo tik un tā pec mēneša precēšoties ar kādu inženieri.
Virsleitnants sēdēja uz galda, nokāris galvu, taču pagaidām neko nevarēja izgudrot, tāpēc paņēma aploksni, papīru un uzrakstīja uz kancelejas veidlapas:
«Dārgā Katij! Būšu kazarmās līdz pulksten 9 vakarā. Pārnākšu pulksten 10. Lūdzu, jūties pie manis kā mājās! Savam kalpotājam Sveikam es jau devu rīkojumu, lai viņš tev visur paklausa. Tavs Jindržichs.»
— Šo vēstuli nododiet cienītajai kundzei! — virsleitnants sacīja. — Pavēlu jums izturēties pret viņu ar cieņu un taktu un izpildīt visas viņas vēlēšanās kā likumu. Esiet galants un kalpojiet viņai no sirds! Te jums simt kronu, vēlāk par tām norēķināsieties, jo varbūt viņa jūs sūta pēc kaut kā. Pagādājiet viņai pusdienas, vakariņas un tā tālāk. Tad vēl noperciet trīs pudeles vīna un cigaretes «Memfisa»! Tā. Pagaidām tas ir viss. Varat iet. Vēlreiz atgādinu, ka jums jāizpilda katra vēlēšanās, ko nolasāt viņai no acīm.