Jaunā dāma jau bija zaudējusi visas cerības vēlreiz ieraudzīt Sveiku un tāpēc bija ļoti pārsteigta, kad ieraudzīja viņu iznākam no kazarmām un tuvojamies ar vēstuli rokā.
Viņš salutēja, pasniedza vēstuli un ziņoja:
— Saskaņā ar obrlajtnanta kunga pavēli man pret jums, cienītā kundze, jāizturas ar cieņu un taktu, jākalpo jums no sirds un jāizpilda ikkatra jūsu vēlēšanās, ko nolasu jums no acīm. Man uzdots jūs paēdināt un nopirkt jums visu, ko vēlaties. Šim nolūkam man izsniegtas simt kronas, bet par šo naudu man vēl jānopērk trīs pudeles vīna un kārbiņa «Mem- fisas».
Kad dāma izlasīja vēstuli, viņai atgriezās enerģija, kas izpaudās tā, ka viņa lika Sveikam sameklēt ormani un, kad tas bija izdarīts, apsēsties blakus ormanim uz bukas.
Viņi pārbrauca mājās. Dzīvoklī dāma ar lieliskiem panākumiem sāka tēlot namamāti. Somas Sveikam bija jānovieto
guļamistabā, paklāji jāiznes pagalmā un jāizdauza tiem putekļi, bet niecīgs zirnekļa tīkliņš aiz spoguļa iesvēla dāmu svētās dusmās.
Viss likās liecinām, ka viņa nodomājusi palikt šai kaujas pozicijā uz ilgiem laikiem.
Sveikam lija. sviedri. Kad viņš bija izdauzījis paklājus, viņai iekrita prātā, ka jānoņem logu priekškari un jāiztīra. Tad Šveiks saņēma pavēli nomazgāt logus virtuvē un istabās. Vēlāk viņa sāka pārvietot mēbeles, bet darīja to visai nervozi, un, kad Šveiks bija visu pārvilcis no viena kakta otrā, viņai tas vairs nebija pa prātam un viņa stājās atkal pie jaunām kombinācijām.
Viņa apgrieza otrādi visu dzīvokli, bet pamazām viņas enerģija ligzdiņas iekārtošanā sāka izsīkt, un postīšanas darbs beidzās.
Viņa izņēma no kumodes tīru gultas veļu, pati pārvilka spilvenus un pēļus, un varēja redzēt, ka viņa to dara ar mīlestību uz gultu, jo šis priekšmets lika viņas nāsīm jutekliski raustīties.
Tad viņa aizsūtīja Sveiku pēc pusdienām un vīna un pati tikmēr pārģērbās caurspīdīgā naktstērpā, kurā izskatījās neparasti kaira un pievilcīga.
Pusdienās viņa izdzēra pudeli vīna, izsmēķēja daudz papirosu un likās gultā, kamēr Šveiks virtuvē mielojās ar kroņa maizi, mērcēdams to kādā saldā degvīnā.
— Šveik! — atskanēja no guļamistabas. — Šveik!
Šveiks atvēra durvis un ieraudzīja jauno dāmu spilvenos
visai kārdinošā pozā.
— Nāciet tuvāk!
Šveiks pienāca pie gultas, un dāma ar savādu smīnu vēroja viņa plecīgo stāvu un spēcīgos gurnus.
Atsviezdama smalko audumu, kas aizsedza un slēpa visu, viņa stingri noteica:
— Novelciet zābakus un bikses! Parādiet. ..
Un tā nu krietnais kareivis Šveiks varēja ziņot virsleitnantam, kad tas atgriezās mājās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka izpildīju jebkuru cienītās kundzes vēlēšanos un kalpoju viņai no sirds, kā jūs tikāt pavēlējis.
— Paldies, Šveik, — virsleitnants atsaucās. — Vai viņai bija daudz vēlēšanos?
— Apmēram sešas, — Šveiks atbildēja. — Nu viņa guļ pēc tā brauciena kā nosista. Es izpildīju visu, ko nolasīju viņai no acīm.
5.
Kamēr austriešu karaspēka masas, atspiestas mežos pie Du- najecas un Rabas, stāvēja granatu krusā, kamēr Karpatos lielā kalibra lielgabali saplosīja un apbēra ar zemi veselas austriešu rotas un visu kaujas lauku apvāršņi liesmoja degošo ciemu un pilsētu ugunīs, virsleitnants Lukašs un Šveiks pārdzīvoja ne visai patīkamo idili ar dāmu, kas bija aizbēgusi no vīra un tēloja viņu dzīvoklī namamāti.
Reiz, kad viņa bija izgājusi pastaigāties, virsleitnants Lukašs noturēja kara padomes sēdi, apspriezdamies ar Šveiku, kā tikt no viešņas vaļā.
— Vislabāk būtu, obrlajtnanta kungs, — Šveiks sacīja, — ja viņas vīrs uzzinātu, kur viņa atrodas, un atbrauktu viņai pakaļ. Jūs pats sacījāt, ka vīrs viņu meklējot, tā esot bijis tai vēstulē, ko jums aiznesu. Jānosūta telegrama, kur viņa atrodas, lai vīrs viņu pievāc. Pērngad šāds gadījums bija kādā vasarnīcā Všenorā. Toreiz gan šo telegramu bija sūtījis pats sievišķis, un vīrs atbraucis izpļaukāja ir sievu, ir mīļāko. Viņi abi bija civilisti, virsniekam neviens vīrs neiedrīkstēsies ķerties klāt. Galu galā jūs nemaz neesat vainīgs, jo nevienu neesat aicinājis, un, ja viņa ir aizbēgusi, tad darījusi to pati uz savu galvu. Jūs redzēsiet, ka telegrama nāks par labu. Un sliktākā gadījumā pāris pļauku …
— Viņš ir ļoti inteliģents cilvēks, — virsleitnants Lukašs pārtrauca, — es viņu pazīstu, viņš tirgojas ar apiņiem vairumā. Man ar viņu noteikti jāaprunājas. Es nosūtīšu telegramu.
Nosūtītā telegrama bija visai lakoniska un lietišķa:
«Jūsu sievas pašreizējā atrašanās vieta ir . ..» Sekoja Lūkasa dzīvokļa adrese.
Un kādā jaukā dienā Katijas kundze bija nepatīkami pārsteigta, kad pa durvīm ievēlās apiņu lieltirgotājs. Viņš izturējās kā ļoti korekts un gādīgs vīrs, kad Katijas kundze iepazīstināja abus:
— Mans vīrs — virsleitnants Lukaša kungs.
Nekas cits viņai tobrīd neienāca prātā.
— Lūdzu, piesēdiet, Vendlera kungs, — virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņu, izvilkdams no kabatas portsigaru, — vai nevēlaties?