Inteliģentais apiņu lieltirgotājs pieklājīgi paņēma cigareti un, laizdams gaisā dūmus, apdomīgi apvaicājās:
— Vai drīz dosieties uz fronti, virsleitnanta kungs?
— Esmu jau lūdzis pārcelt mani uz 91. pulku Budejovicē. Tikko beigsies darbs brīvprātīgo skolā, tā došos uz turieni. Mums vajag ļoti daudz virsnieku, bet pašlaik vērojama parādība, ka jauni cilvēki, kam brīvprātīgo tiesības, nepieteicas uz šīm vietām. Viņi labāk paliks vienkārši kājnieki, bet necentīsies izvirzīties par kadetiem.
— Karš stipri kaitē apiņu tirdzniecībai, bet es domāju, ka tas ilgi nevar vilkties, — apiņu lieltirgotājs piebilda, pārmaiņus skatīdamies uz savu sievu un virsleitnantu.
— Mūsu stāvoklis ir ļoti labvēlīgs, — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Tagad neviens vairs nešaubās, ka karš beigsies ar centrālo valstu uzvaru. Francijas, Anglijas un Krievijas spēki ir pārāk vāji pret Austrijas, Vācijas un Turcijas cietoksni. Tiesa, dažās frontēs mēs esam cietuši vienu otru nenozīmīgu neveiksmi, bet, līdzko pārrausim krievu fronti starp Karpatu kalnu grēdu un Vidējo Dunajecu, vairs nebūs šaubu, ka karam būs beigas. Tapat ari frančiem draud briesmas pazaudēt tuvākajā laikā visu Austrumfranciju, un vācu armija drīz vien iemaršēs Parizē. Tas ir pilnīgi skaidrs. Jāņem vēl vērā, ka Serbi jā musu manevri attīstās visai sekmīgi. Mūsu armijas atkāpšanos, kas faktiski ir tikai karaspēka pārgrupēšanās, daudzi mēdz iztulkot pavisam citādi, nekā to prasa kara laikā nepieciešamā aukstasinība. Visdrīzākajā laikā mēs redzēsim, ka mūsu stingri aprēķinātie manevri dienvidu kaujas laukā nesīs savus augļus. Lūdzu, paskatieties . . .
Virsleitnants Lukašs maigi saņēma Vendlera kungu pie pleca, pieveda pie kartes, kas karājās pie sienas, un, rādīdams atsevišķus punktus, skaidroja:
— Austrumu Beskidi mums ir pats drošākais atbalsta punkts. Tāpat Karpatu sektoros, kā redzat, mums arī drošas pozicijas. Spēcīgs trieciens pa šo līniju, un mēs neapstāsimies līdz pašai Maskavai. Karš beigsies ātrāk, nekā mēs domājam.
— Bet kā ar Turciju? — ievaicājās apiņu lieltirgotājs, reizē ar to apsvērdams, kā labāk novadīt sarunu uz to jautājumu, kura dēļ bija atbraucis.
— Turki turas labi, — virsleitnants atbildēja, atkal aizvezdams viņu atpakaļ pie galda. — Turku parlamenta priekšsēdētājs Hali bejs un Ali bejs bija ieradušies Vīnē. Par Turcijas Dardaneļu armijas virspavēlnieku iecelts feldmaršals Limans fon Zanders. Golcs-pašā ieradies no Konstantinopoles Berlinē, un mūsu ķeizars apbalvojis Enveru-pašā, viceadmirāli Use- domu-pašā un ģenerāli Dževadu-pašā. Samērā daudz apbalvojumu tik īsā laikā.
Brīdi abi sēdēja viens otram pretī pie galda un klusēja, līdz virsleitnants ieskatīja par savu pienākumu pārtraukt nepatīkamo klusumu:
— Kad jūs atbraucāt, Vendlera kungs?
— Šorīt.
— Ļoti patīkami, ka jūs sastapāt mani mājās, jo pēcpusdienās vienmēr eju uz kazarmām, kur man nakts dežūras. Tā kā dzīvoklis īstenībā visu dienu stāv tukšs, tad varēju piedāvāt cienītajai kundzei savu viesmīlību. Kamēr viņa uzturas Prāgā, neviens viņu nav šeit apgrūtinājis. Vecas pazīšanās dēļ.. .
Apiņu lieltirgotājs iekāsējās:
— Katija patiešām ir dīvaina sieviete, virsleitnanta kungs. Pieņemiet manu vissirsnīgāko pateicību par visu, ko esat viņas labā darījis. Ne aiz šā, ne aiz tā viņai iešaujas prātā braukt uz Prāgu ārstēt nervus. Es esmu ceļojumā, atbraucu mājās, — māja tukša. Katija prom.
Liekuļotā sirsnībā viņš padraudēja sievai ar pirkstu un jautāja, greizi smaidīdams:
— Tu laikam domāji, ka tev arī tiesības pamest māju, ja es esmu izbraucis? Tev gan nemaz prātā neienāca . . .
Virsleitnants Lukašs, manīdams, ka saruna novirzās neceļos, atkal pieveda inteliģento lieltirgotāju pie kartes un, rādīdams pasvītrotās vietas, sacīja:
— Es aizmirsu pievērst jūsu uzmanību kādam sevišķi interesantam apstāklim. Paskatieties uz šo lielo, pret dienvidrietumiem vērsto loku, kur kalnu grupa izveido dabiskus nocietinājumus! Tur šobrīd uzbrūk sabiedrotie. Pārraujot dzelzceļu, kas saista nocietinājumu ar ienaidnieka galveno aizsardzības līniju, tiks pārtraukta satiksme starp ienaidnieka labējo flangu un ziemeļu armiju pie Vislas. Vai tagad jums tas skaidrs?
Apiņu lieltirgotājs atbildēja, ka nu viņam viss esot skaidrs, un, aiz sava taktiskuma baidīdamies, ka var tikt pārprasts, paskaidroja, apsēzdamies vecajā vietā:
— Kara dēļ mūsu apiņi zaudējuši noņēmējus ārzemēs. Francija, Anglija, Krievija un Balkani tos vairs nepieprasa. Vēl mēs sūtām apiņus uz Itāliju, bet es baidos, ka tikai Itālijā arī neiejaucas karā. Nu, kad mēs uzvarēsim, tad diktēsim visiem preču cenas.
— Itālijā ieturēs stingru neitralitāti, — virsleitnants viņu mierināja, — tas ir pavisam .. .
— Kāpēc tad Itālijā neatzīst, ka saistījusies trejsavienībā ar Austroungāriju un Vāciju? — pēkšņi uztraucās apiņu lieltirgotājs, kam vienā mirklī sakāpa galvā visas likstas: apiņi, sieva un karš. — Es biju domājis, ka Itālijā bruks virsū Francijai un Serbijai, tad karam sen būtu beigas. Noliktavās man pūst apiņi, vietējie darījumi ir niecīgi, eksports līdzinās nullei, bet ltalija ietur neitralitāti. Kāpēc tad viņa 1912. gadā atjaunoja ar mums trejsavienību? Kur ir Italijas ārlietu ministrs marķizs di San Džuliano? Ko tas kungs dara? Guļ, vai? Un vai jūs zināt, kāds bija man gada apgrozījums pirms kara un kāds ir tagad?
— Nedomājiet, ka es nesekoju notikumiem, — viņš turpināja, nikni raudzīdamies virsleitnantā, kas laida gaisā dūmu gredzenus. Katijas kundze ar interesi vēroja, kā tie dzenas cits citam pakaļ un beidzot saplūst kopā. — Kāpēc vācieši atkāpās atpakaļ uz savām robežām, kad bija jau gandrīz pie Parizes? Kāpēc starp Māsu un Mozeli atkal notiek niknas artilērijas kaujas? Vai jūs zināt, ka Kombrvevrā pie Maršas nodegušas trīs alus darītavas, kurām mēs ik gadus sūtījām vairāk nekā piecsimt maisu apiņu? Vogezos nodegusi Hartmansveileras alus darītava, Nīderspachā pie Mīlhauzenas milzīgā alus darītava nolīdzināta ar zemi. Tas manai firmai nozīmē zaudēt gadā 1200 maisu apiņu. Sešas reizes vācieši kāvās ar beļģiem par Klosterhekas alus darītavu, un es zaudēju 350 maisu apiņu gadā!