Uztraukumā viņš nevarēja tālāk paruna t, pieceļas, piegaja pie sievas un teica:
— Katij, tu tūliņ brauksi man līdzi uz mājām. Ģērbies!
— Visi šie notikumi mani stipri uzbudina, — viņš pēc brīža piemetināja kā atvainodamies. — Agrāk es biju pavisam aukstasinīgs.
Kad sieva izgāja ģērbties, viņš klusu sacīja virsleitnantam:
— To viņa nedara pirmo reizi. Pērn viņa aizbrauca līdzi kādam palīgskolotājam, un es viņus panācu tikai Zagrebā. Tai pašā reizē es ar Zagrebas pilsētas alus darītavu noslēdzu līgumu par 600 maisiem apiņu. Jā, dienvidi vispār bi ja īsta zelta bedre. Mūsu apiņi gāja līdz pat Konstantinopolei. Tagad mēs esam jau pa pusei iznīcināti. Un, ja valdība ari pie mums ierobežos alus ražošanu, tad tas būs mums pēdējais trieciens.
Un, aizsmēķēdams piedāvāto cigareti, viņš satriekts teica:
— Viena pati Varšava pirka no mums 2370 maisu apiņu gadā. Vislielākā alus darītava tur ir augustiniešiem. Tās pārstāvis mēdza mani katru gadu apciemot. Taisni trakam jākļūst! Labi vēl, ka man nav bērnu.
Šis loģiskais secinājums no Varšavas augustiniešu. alus darītavas pārstāvja gadskārtējā apciemojuma izvilināja virsleitnantam smaidu, ko apiņu lieltirgotājs pamanīja un tāpēc turpināja savus paskaidrojumus:
— Ungarijas alus darītavas Šopronā un Lielajā Kanižā pirka no manas firmas 'caurmērā tūkstoš maisu apiņu gadā savam eksporta]um, kuru sūtīja pat uz Aleksandri]u. Tagad blokādes dēļ tās atsakās no pasūtījumiem. Es tām piedāvāju apiņus par trīsdesmit procentiem lētāk, bet ir tad tās nepasūta neviena maisa. Sastrēgums, sabrukums, posts un turklāt vēl visādas ģimenes nepatikšanas.
Apiņu lieltirgotājs apklusa. Klusumu pārtrauca Katijas kundze, kas bija saģērbusies prombraukšanai.
— Ko darīsim ar manām somām?
— Es tām vēlāk atbraukšu pakaļ, Katij, — virs mierīgi atbildēja, priecādamies, ka viss beidzies bez trača un nepatīkamām scēnām. — Ja tu vēl gribi iepirkties, tad pēdējais laiks doties ceļā. Vilciens atiet divos divdesmit.
Abi laulātie draugi sirsnīgi atvadījās no virsleitnanta, un apiņu lieltirgotājs, priecīgs par to, ka viss labi beidzies, priekšnamā sacīja virsleitnantam:
— Ja jūs karā ievainotu, no kā lai dievs pasargā, tad brauciet pie mums atpūsties! Mēs jūs kopsim, cik vien labi pratīsim.
Kad virsleitnants atgriezās guļamistabā, kur Katijas kundze bija ģērbusies, viņš atrada uz mazgājamā galda 400 kronu un vēstulīti:
«Virsleitnanta kungs! Jūs nepratāt mani pasargāt no mana vīra, no šā pērtiķa, šā pirmšķirīgā idiota. Jūs pieļāvāt, ka viņš aizstiepj mani līdzi kā kādu priekšmetu, ko aizmirsis jūsu dzīvoklī. Turklāt jūs iedrošinājāties izsacīties, ka esot piedāvājis man savu viesmīlību. Ceru, ka nebūšu sagādājusi jums lielākus izdevumus par šeit pievienotajām 400 kronām, kurās lūdzu jūs dalīties ar savu kalpotāju.»
Virsleitnants Lukašs mirkli palika stāvam ar vēstulīti rokās un tad lēni saplēsa to gabaliņos. Viņš smaidīdams paskatījās uz atstāto naudu un, ieraudzījis, ka Katija, sukādama matus spoguļa priekšā, uztraukumā piemirsusi savu ķemmi, pievienoja šo priekšmetu savam piemiņas lietiņu krājumam.
Šveiks pārnāca pēc pusdienas. Viņš bija staigājis apkārt, meklēdams virsleitnantam suni.
— Šveik, jums ir laime, — virsleitnants sacīja. — Dāma, kas šeit uzturējās, nupat aizbrauca. Vīrs viņu aizveda. Un par visiem pakalpojumiem, ko esat viņai izdarījis, viņa jums atstājusi uz mazgājamā galdiņa 400 kronu. Par to jums viņai resp. viņas vīra kungam sirsnīgi jāpateicas, jo īstenībā tā ir vīra nauda, ko viņa paņēmusi ceļā līdzi. Es jums nodiktēšu vēstuli.
Un viņš diktēja:
— «Godātais kungs! Atļaujiet izsacīt vissirsnīgāko pateicību par 400 kronām, ko man iedāvājusi jūsu sievas kundze par maniem pakalpojumiem tai laikā, kamēr viņa uzturējās
Prāgā. Visu, ko esmu darījis viņas labā, es darīju ar prieku, tāpēc nevaru pieņemt šo sumu un nosūtu to .. .»
— Rakstiet taču tālāk, Šveik! Ko jūs tā grozāties? Kur es apstājos?
— «Un nosūtu to…» — Sveiks nočukstēja trīcošā, traģiskā balsī.
— Labi! «Un nosūtu to atpakaļ reizē ar saviem visdziļākās cieņas apliecinājumiem. Padevīgi sveicinu un skūpstu roku jūsu kundzei. Jozefs Sveiks, virsleitnanta Lūkasa kalpotājs.» Vai uzrakstīts?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka vēl trūkst datuma.
— «1914. gada 20. decembrī.» Tagad uzrakstiet uz aploksnes adresi, ņemiet šīs 400 kronas, aiznesiet, uz pastu un nosūtiet uz šo pašu adresi!
Un virsleitnants Lukašs sāka jautri svilpot āriju no operetes «Šķirtā sieva».
— Pag, Šveik! — viņš uzsauca, kad Sveiks jau gribēja iet uz pastu. — Kas ir ar suni, ko gājāt meklēt?
— Viens man jau padomā, obrlajtnanta kungs, varen skaists lopiņš, tikai pagrūti dabūjams. Nu, varbūt tomēr rit viņu atvedīšu. Viņš kož.
6.
Pēdējos vārdus virsleitnants Lukašs vairs nedzirdēja, un tomēr tie bija tik svarīgi.
— Tas lops kož kā traks, — Šveiks gribēja vēlreiz atkārtot, bet beidzot nolēma: «Kāda tur virsleitnantam daļa? Viņš grib suni, un to viņš dabūs!»
Protams, ir jau viegli pateikt: «Atvediet man suni!» Katrs suņa īpašnieks vērīgi uzmana savu suni, kaut tas arī nav tīrasiņu. Pat to krančeli, kas cita nekā nedara, tikai siida savai vecajai saimniecei kājas, viņa īpašniece mīl no sirds un neļaus tam pāri darīt.
Suns, it īpaši tīrasiņu, instinktīvi jūt, ka reiz kādā jaukā dienā viņu nozags. Suns dzīvo vienās bailēs, ka viņu nozags, ka viņam jātiek nozagtam. Pastaigas laikā suns sākumā priecīgs un pārdrošs pamet savu saimnieku, rotaļājas ar citiem suņiem, rāpjas tiem virsū, neatzīdams nekādu morāli, un tie