savukārt viņam, osta bruģa akmeņus, ceļ kāju uz augšu pie katra staba un pat pie tirgotājas kartupeļu groza, vārdu sakot, bauda dzīvi pilniem malkiem. Pasaule viņam liekas tik skaista kā jauneklim, kas nule kā laimīgi izturējis gala pārbaudījumu.
Pēkšņi visa suņa jautrība vējā: viņš jūt, ka pazudis. Viņu pārņem izmisums. Viņš bailēs šaudās pa ielu, ošņā gaisu, smilkst, tad, galīgi zaudējis dūšu, ierauj asti kājstarpi, pieglauž ausis un jož projām, kur acis rāda.
Ja viņš varētu runāt, tad kliegtu:
—• Jēzus Marija, mani nozags!
Vai esat kādreiz bijis suņu tirgū un redzējis tur tādus baiļu pārņemtus suņus? Tie visi ir nozagti. Lielpilsēta izaudzinājusi īpašu zagļu pasugu, kuri pārtiek vienīgi no suņu zādzībām. Ir mazi salona sunīši — pundurterjeri cimda lielumā, tiem pietiek telpas mēteļa kabatā vai dāmu uzrocī, kur viņus parasti ievieto. Pat no turienes zagļi izčiepj šo nabadziņu! Nikno plankumaino vācu dogu, kas enerģiski apsarga ārpilsētas savrupmāju, mēdz nozagt naktī. Policijas suni nozog detektivam degungalā. Saimnieks ved suni saitē, saiti pārgriež, zaglis ar suni jau gabalā, bet saimnieks pārsteigts noraugās uz saites galu. Puse no visiem suņiem, kas sastopami uz ielas, vairākkārt mainījuši īpašniekus, un bieži gadās, ka cilvēks nopērk suni, kas viņam nozagts kā kucēns, kad bijis izvests pastaigāties.
Vislielākās briesmas tapt nozagtam draud sunim tad, kad viņu izved uz ielas izdarīt mazās un lielās vajadzības. Sevišķi pēdējā gadījumā pazūd daudz suņu, tāpēc šādos momentos ikviens suns uzmanīgi raugās apkārt.
Ir vairākas suņu zagšanas metodes. Suni var nozagt tieši, kā to mēdz darīt kabatas zagļi, vai viltīgi pievilinot nelaimīgo radījumu. Suns ir uzticams dzīvnieks . . . diemžēl, tikai chres- tomatijās un dabaszinātņu grāmatās. Dodiet pašam uzticīgākajam sunim paostīt ceptu zirga gaļas desu, un viņš ir pazudis. Aizmirsis saimnieku, kam gājis blakus, viņš metas atpakaļ un skrien pakaļ kārdinātājam. Viņam tek slienas, gaidāmās baudas priekšnojautā viņš kūļā asti un rausta nāsis kā nevaldāms ērzelis, kad to ved pie ķēves.
Malostranā pie Pils kāpnēm atrodas maza dzertuve. Kādu dienu tur dibenā puskrēslā sēdēja divi vīri: kareivis un civilais. Sabāzuši galvas kopā, abi noslēpumaini sačukstējās. Viņi izskatījās kā sazvērnieki Venecijas republikas laikos.
— Katru dienu pulksten astoņos, — civilais čukstēja kareivim, — kalpone ved viņu staigāt uz skvēru Havličeka laukuma. stūri. Bet tas nešpetnis kož kā traks. Paglaudīt nav ko domāt.
Un, pieliecies vēl tuvāk, viņš čukstēja kareivim ausi:
— Pat desu viņš nerij.
— Bet ceptu? — kareivis jautāja.
— Arī ceptu ne.
Abi nospļāvās.
— Ko tad tas pagāns rij?
— Tad dievs to zina! Dažs suns jau ir tik izlutināts un izlepis kā tāds arehibiskaps.
Kareivis un civilais saskandināja, un civilais stāstīja tālāk:
— Reiz kāds melns špics, ko man vajadzēja dabūt Klamov- kas suņu audzētavai, arī neparko negribēja ēst desu. Trīs dienas es staigāju viņam pakaļ, kamēr beidzot neizturēju un jautāju saimniecei, kas veda viņu staigāt, ko īsti šis špics ēd, ka tik skaists izskatās. Šai tas varen glaimoja, un viņa pateica, ka špics visvairāk cienot karbonadi. Tad es viņam nopirku šniceli, — domāju, ka tā viņam vēl vairāk ies pie sirds, bet lika pagaidīt! Tas sātana gabals pat uz to pusi nepaskatījās, jo, redzi, tā bija teļa gaļa un viņš, izrādās, atzina vienīgi cūkas gaļu. Nekas nelīdzēja, vajadzēja nopirkt viņam karbonadi. Iedevu viņam to paostīt un pats rikšiem projām. Suns pakaļ. Saimniece kliedz: «Puntik, Puntik!» — bet mīļais Puntiks neceļ ne ausi. Viņš skrēja man pakaļ līdz stūrim, tur es viņam apliku saiti ap kaklu, un otrā dienā suns jau bija Klamovkas suņu audzētavā. Pakaklē viņam bija pāris baltu plankumiņu, tos es nokrāsoju melnus, tā ka viņu neviens vairs nepazina … Bet visi pārējie suņi — un tādu bijis krietni daudz — vienmēr skrējuši pakaļ zirga desai. Vislabāk būtu, Šveik, ja tu apvaicātos kalponei, kas šim sunim vislabāk garšo. Tu esi kareivis, stāvs tev labs, tev viņa to drīzāk pateiks. Es jau reiz viņai to vaicāju, bet viņa paskatījās uz mani tā, it kā gribētu iedurt man ar iesmu, un noprasīja: «Kas jums par dalu?» Diezin cik glīta viņa nav, tāda veca grabaža vien ir, bet ar kareivi viņa runās.
— Bet vai tas ir tīrasiņu pinčeris? Mans obrlajtnants ne par ko citu negrib ne dzirdēt.
— Pirmšķirīgs pinčeris, kad tev saka! Varen glīts un tīrasiņu,
tik tiešām, kā tu esi Šveiks un es Blachniks. Man Likai jādabū zināt, ko viņš ēd, tad es viņam to iedošu un atvedīšu pie tevis.
Abi draugi atkal saskandināja. Kad Šveiks pirms kara tirgojās ar suņiem, Blachniks viņam tos piegādāja. Tas bija vīrs ar lielu pieredzi. Runāja, ka viņš uzpērkot no dīriķiem veselības ziņā šaubīgus suņus un pārdodot tālāk. Viņš pats bija sirdzis ar trakumsērgu un jutās Vīnes Pastera institūtā kā mājās. Nu viņš uzskatīja par savu pienākumu nesavtīgi pakalpot kareivim Sveikam. Viņš pazina visus suņus Prāgā un apkaimē un runāja dzertuvē klusu tāpēc, ka pirms pusgada bija nočiepis dzertuves īpašniekam mazu kucēnu, āpšu sunīti, kam bija devis zīst pienu no pudelītes, tā ka muļķa kucēns bija noturējis viņu par savu māti un pat nebija iepīkstējies zem mēteļa.
Blachniks aiz principa zaga tikai tīrasiņu suņus un varētu būt tiesā par ekspertu. Viņš piegādāja suņus gan privātpersonām, gan suņu audzētavām, kā nu kuro reizi pagadījās. Kad viņš gāja pa ielu, uz viņu bieži rūca tie suņi, ko viņš kādreiz bija nozadzis, un, kad viņš apstājās pie skatloga, dažs labs atriebīgs suns viņam aiz muguras pacēla kāju un apslapināja viņam bikses.