Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta krietnais kareivis Šveiks bija redzams Havličeka. laukuma stūrī, kur viņš pastaigājās šurpu turpu. Viņš gaidīja kalponi ar pinčeri. Beidzot gaidītie ieradās. Sveikam paskrēja garām bārdains, pluskains suns ar asu spalvu un gudrām, melnām acīm. Viņš bija jautrs kā visi suņi, kad tie nokārtojuši savas vajadzības, un trenkāja zvirbuļus, kas mielojās uz ielas zirgu mēslos.
Tad Sveikam pagāja garām tā, kuras uzraudzībā suns bija nodots. Tā bija gados vecāka jaunava ar klīrīgi vainagā savītām bizēm. Viņa šad tad uzsvilpa sunim un vicināja rokā saitīti un elegantu suņu pātagu.
Šveiks uzrunāja viņu:
— Atvainojiet, jaunkundz, kā no šejienes var tikt uz Zižkovu?
Kalpone apstājās un pavērās Sveikā, vai jautājums ņemams nopietni, bet Sveika labsirdīgā seja liecināja, ka kareivim patiešām jānokļūst žižkovā. Viņas seja atmaiga, un viņa labprāt pastāstīja, kā tur var nokļCit.
— Mani tikai nesen pārcēla uz Prāgu, — Šveiks paskaidroja, — es neesmu šejienietis, es esmu no laukiem. Jūs laikam arī neesat no Pragas?
— Es esmu no Vodņaniem.
— Tad mēs esam gandrīz vai kaimiņi; es esmu no Pro- tivinas.
Dienvidčechijas ģeogrāfijā, ko Šveiks bija apguvis manevru laikā, uzdvesa jaunavai dzimtās puses siltumu.
— Tad jūs droši vien pazīstat miesnieku Pejcharu Proti- vinas tirgus laukumā?
— Kā nu nepazīšu, tas ir mans brālēns. Viņu pie mums visi ciena. Kārtīgs cilvēks, pakalpīgs, veikalā vienmēr laba gaļa, un ar svaru neblēdījas.
— Vai jūs neesat kāds no Jarešiem? — kalpone jautāja, kurai nepazīstamais kareivis modināja simpātijās.
— Kā tad!
— No kuriem Jarešiem, no tiem, kas dzīvo Krčā pie Proti- vinas, vai no tiem, kas Ražicēs?
— No tiem, kas Ražicēs.
— Vai vecais Jarešs vēl vienmēr izvadā alu?
— Kā tad, ka izvadā.
— Viņam jau vajag būt krietni pāri par sešdesmit.
— Šopavasar viņam palika sešdesmit astoņi, — Šveiks mierīgi atbildēja. — Viņš nesen iegādājās suni, un 11u viņam jautrāka braukšana. Suns sēž uz vezuma. Taisni tāds pats suns kā tas, kas tur dzenā zvirbuļus. Jauks sunītis, ļoti glīts.
— Tas ir mūsu, — jaunā paziņa paskaidroja. — Es kalpoju pie pulkveža kunga. Vai jūs pazīstat mūsu pulkveža kungu?
— Pazīstu, ļoti inteliģents kungs, —Šveiks atbildēja. —Pie mums Budejovicē arī bija pulkvedis .. .
— Mūsu pulkvedis ir ļoti bargs. Kad toreiz sāka runāt, ka Serbijā mūsējos samizojuši, tad viņš pārnāca mājās taisni traks aiz dusmām, izsvaidīja virtuvē visus traukus un gribēja man uzteikt.
— Ak tad tas ir jūsu sunītis, — Šveiks viņu pārtrauca,
žēl gan, ka mans obrlajtnants suņus necieš. Es viņus ļoti
mīlu.
Viņš apklusa un tad pēkšņi ieteicās:
— Katrs suns vis neēd visu, ko viņam. dod.
— Mūsu Fokss ir ļoti izvēlīgs. Kādu laiku nemaz negribēja ēst gaļu, bet nu ēd atkal.
— Un kas viņam vislabāk garšo?
— Aknas, vārītas aknas.
— Teļa vai cūkas?
— Tas viņam vienalga, — pasmīnēja Šveika «kaimiņiene», uzskatīdama šo jautājumu par neveiklu joku.
Viņi vēl pastaigājās kādu brīdi, tad viņiem piebiedrojās pinčeris, ko kalpone piesēja saitē. Viņš izturējās pret Sveiku ļoti farniliari, mēģināja pārplēst viņam bikses caur uzpurni, lēca virsū, bet pēkšņi, it kā nojautis Šveika nolūkus, pārstāja lēkāt un gāja tālāk bēdīgs un nolaidies, šķielēdams uz Sveiku, it kā gribētu jautāt: «Tātad arī man tas neies secen?»
Vecā jaunava pastāstīja Sveikam, ka nākot ar suni pastaigāties ari pulksten sešos pievakarē, ka neticot nevienam vīrietim Prāgā, jo reiz izsllidinājusies avīzēs precību nolūkā un kāds atslēdznieks izkrāpis viņai nezin kādam izgudrojumam 800 kronu un tad pazudis. Uz laukiem cilvēki esot daudz godīgāki. Ja viņa kādreiz precēšoties, tad tikai ar laucinieku, bet vienīgi pēc kara, jo kara laika laulības esot tīrā aplamība, tāpēc ka tāda sieva parasti kļūstot atraitne.
Šveiks viņai deva lielas cerības, ka ieradīšoties pulksten sešos, un aizsteidzās paziņot savam draugam Blacbnikam, ka suns ēd visādas aknas.
— Es viņu pamielošu ar liellopu aknām, — Blachniks nolēma, — uz tām man uzķērās fabrikanta Vidras bernardietis, ļoti uzticams lopiņš. Rīt tev suns būs klāt kā nagla.
Blachniks turēja vārdu. Kad Šveiks priekšpusdienā beidza uzpost dzīvokli, aiz durvīm atskanēja riešana, un Blachniks ievilka iekšā pinčeri, kas spirinājās pretī un bija vēl pinkaināks, nekā daba bija viņu. radījusi. Suns zvērīgi bolīja acis un baismīgi raudzījās apkārt kā izsalcis tīģeris sprostā, kura priekšā nostājies brangi apvēlies zooloģiskā dārza apmeklētājs, klabināja zobus un ņurdēja, it kā gribēdams teikt: «Saplosīšu gabalos, aprišu!»
Viņi piesēja suni pie virtuves galda, un Blachniks pastāstīja, kā norisinājusies suņa nolaupīšana.
— Es viņam tīšuprāt pagāju garām, turēdams rokā papīrā ievīstītas vārītas aknas. Viņš sāk ošņāt un lēkāt man apkārt.
Es nedodu nekā un eju vien tālāk. Suns pakaļ. Pie parka es iegriezos Bredovas ielā un tur iedevu viņam pirmo gabaliņu. Viņš to aprija skriedams, lai neizlaistu mani no acīm. Iegriezos Jindržicha ielā un iedevu viņam jaunu porciju. Kad jau biju labi ieēdinājis, tad piesēju saitē un vilku pāri Vaclava laukumam uz Vinohradiem līdz pašai Vršovicei. Ceļā viņš taisīja visādus trakus jokus, — kad gāju pāri tramvaja sliedēm, nogulās uz tām un nekust ne no vietas. Laikam gribēja, lai viņu sabrauc. Es atnesu arī tīru ciltsgrāmatu, ko nopirku Fuksa. papīru tirgotavā. Tu tak proti viltot ciltsgrāmatas, Šveik?