— Tai jābūt rakstītai ar tavu roku. Raksti, ka suns nāk no Leipcigas, no fon Bīlova suņu audzētavas. Tēvs Arnheims fon Kālsbergs, rnāte Emma fon Trautendorfa, cēlusies no Zigfrīda fon Būzentāla. Tēvs 1912. gadā ieguvis pirmo godalgu pinčeru izstādē Berlinē. Māte apbalvota ar Nirnbergas dižciltīgo suņu audzēšanas biedrības zelta medaļu. Kā tu domā, cik vecs viņš ir?
— Spriežot pēc zobiem, divi gadi.
— Raksti — pusotra.
— Viņš slikti apgraizīts, Šveik, paskaties uz ausīm!
— To var labot. Ausis apgriezīsim, kad viņš būs pieradis pie mums. Tagad tas viņu vēl vairāk saniknotu.
Nolaupītais nikni rūca, elsoja, skraidīja pa istabu un beidzot piekusis apgulās, ar izkārtu mēli gaidīdams, kas notiks tālāk.
Pamazām viņš kļuva rāmāks, tikai šad tad žēli iesmilkstējās.
Šveiks nolika sunim priekšā aknu atliekas, ko iedeva Blachniks. Suns pat nepaskatījās uz tām, tikai uzmeta abiem tādu skatienu, it kā gribētu sacīt: «Es uz tām jau reiz uzrāvos, ēdiet nu paši!»
Viņš gulēja ar padevīgu izskatu un izlikās iemidzis. Tad viņam kaut kas iešāvās prātā, viņš piecēlās, attupās uz pakaļkājām un ar priekšējām «lūdzās». Viņš padevās. Taču Šveiku šī aizgrābjošā aina nemaz neaizkustināja.
— Gulsties! — viņš uzsauca, un nabadziņš, žēli smilkstēdams, atkal apgulās.
— Kādu vārdu lai ierakstu ciltsgrāmatā? — jautāja Blachniks. — Viņu sauca par Foksu. Vajadzētu pārkristīt līdzīgā vārdā, lai viņš tūliņ saprastu.
— Nosauksim kaut vai par Maksi. Skaties, Blachnik, kā viņš cilā ausis! Celies, Maksi!
Nelaimīgais pinčeris, kam bija nolaupītas ir mājas, ir vārds, piecēlās un gaidīja turpmākās pavēles.
— Domāju, ka vajadzēs viņu atraisīt, — Šveiks nolēma,
— paskatīsimies, ko viņš tad darīs.
Kad suni atraisīja, tā pirmais ceļš bija pie durvīm. Tur tas trīs reizes ierējās, skatīdamies uz durvju rokturi un acīm redzot cerēdams uz šo jauno cilvēku augstsirdību. Bet, kad cilvēki likās nesaprotam suņa vēlēšanos tikt ārā no šejienes, viņš nolaida pie durvīm peļķi, pārliecināts, ka nu viņu izmetīs la.ukā, kā to bija darījis pulkvedis, mācīdams suni ievērot tīrību.
Bet Šveiks tikai piezīmēja: — Ak tu jezuīts tāds, kas par blēdību! — uzšāva sunim ar siksnu un iegrūda viņam purnu peļķē, tā ka nabaga kustonis nespēja vien pietiekami tīri no- laizīties.
Suns iesmilkstējās aiz kauna un sāka skraidīt pa virtuvi, izmisumā ošņādams pats savas pēdas, tad bez kāda redzama iemesla piegāja pie galda., apēda aknu paliekas, apgulās pie krāsns un pēc visām likstām aizmiga.
— Cik es tev esmu parādā? — Šveiks atvadoties jautāja Blachnikam.
— Nerunā blēņas, Šveik, — Blachniks mīļi sacīja,
— drauga labā es daru visu, sevišķi vēl tad, kad viņš ir karadienestā. Dzīvo vesels, dārgais, tikai pielūko, nekad neved suni pāri Havličeka laukumam, lai nenotiek kāda nelaime. Ja tev vēl ievajagas kāda suņa, tad tu zini, kur es dzīvoju.
Šveiks ļāva Maksim labi izgulēties un tikmēr nopirka pie miesnieka ceturtdaļkilo aknu, izvārīja tās un pielika Maksim pie deguna siltu aknu gabaliņu, lai viņš pamostos.
Maksis miegā aplaizījās, tad izstaipījās, apostīja aknas un aprija tās. Tad viņš piegāja pie durvīm un atkārtoja mēģinājumu ar durvju rokturi.
— Maksi, nāc šurp! — Šveiks uzsauca.
Suns neuzticīgi tuvojās. Šveiks paņēma viņu klēpī un sāka glāstīt. Nu suns pirmo reizi draudzīgi pavēcināja savu strupo asti, uzmanīgi satvēra zobos Šveika roku un, turēdams to mutē, pavērās Šveikā ar gudru skatienu, it kā sacīdams: «Nu vairs nekas nav darāms, es zinu, ka esmu paspēlējis.»
Glāstīdams suni, Sveiks maigā balsī sāka stāstīt viņam pasaku.
— Reiz dzīvoja kāds sunītis, ko sauca par Foksu, un viņa saimnieks bija kāds pulkvedis. Kalpone veda Foksu pastaigāties, bet tad atnāca kāds kungs, kas Foksu nozaga. Fokss nokļuva karadienestā pie kāda obrlajtnanta, un viņu nosauca par Maksi. Maksi, dod ķepiņu! Redzi nu, suņagahal, ka mēs būsim labi draugi, ja tu būsi godīgs un paklausīgs. Citādi tev karaklausībā nāksies iepazīties ar siksnu.
Maksis izlēca Sveikam no klēpja un sāka viņam pa jokam brukt virsū. Vakarā, kad virsleitnants pārnāca no kazarmām, Sveiks un Maksis jau bija vislabākie draugi.
Vērodams Maksi, Sveiks filozofiski domāja: «Ja tā īsti labi apsver, tad katru kareivi tāpat izzog no viņa mājām.»
Virsleitnants Lukašs bija patīkami pārsteigts, ieraudzījis Maksi. Arī suns izrādīja lielu prieku, ka atkal redz vīru ar zobenu.
Kad virsleitnants jautāja, kur suns dabūts un cik tas maksā, Sveiks gluži mierīgi atbildēja, ka suni viņam iedāvinājis kāds draugs, kas nupat kā iesaukts armijā.
— Labi, Šveik, — virsleitnants sacīja, rotaļādamies ar Maksi, — pirmajā jūs saņemsiet no manis piecdesmit kronu par suni.
— Es nevaru tās pieņemt, obrlajtnanta kungs.
— Šveik, — virsleitnants stingri noteica, — kad jūs iestājāties pie manis dienestā, es jums paskaidroju, ka jums jāpaklausa bez ierunām. Ja es jums saku, ka jūs dabūsiet piecdesmit kronu, tad jums tās jāsaņem un jānodzer. Ko jūs darīsiet ar šo naudu, Šveik?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to nodzeršu, kā pavēlēts.
— Un, ja es to piemirstu, Šveik, tad pavēlu man atgādināt, ka man jādod jums par suni piecdesmit kronu. Vai sapratāt? Vai sunim nav blusas? Izmazgājiet un izsukājiet viņu, drošs paliek drošs. Rīt man dežūra, bet parīt es iešu ar viņu pastaigāties.
Kamēr Šveiks mazgāja Maksi, suņa bijušais īpašnieks, pulkvedis, mājās drausmīgi lādējās un zvērēja, ka to, kas nozadzis viņam suni, nodošot kara tiesai, likšot nošaut, pakārt, ieslodzīt uz desmit gadiem un sakapāt gabalos.