— Der Teufel soli clen Kerl buserieren, — pulkvedis brēca tā, ka viņa dzīvoklī dārdēja logu rūtis, — mit solchen Meu- chelmordcrn werde ich bald fertig! [44]
Pār Šveika un virsleitnanta Lukaša galvām savilkās negaisa mākoņi.
XV
katastrofa
Pulkvedis Fridrichs Krauss fon Cillerguts (šo titulu viņš bija mantojis no kāda Zalcburgas ciemata, ko viņa senči bija paguvuši nodzert jau XVIII gadsimtā) bija apbrīnošanas cienīgs idiots. Stāstot par visparastākajām parādībām, viņš allaž taujāja, vai visi stāstīto sapratuši, kaut arī runa bija par pašiem primitivākajiem jēdzieniem:
— Tas ir logs, mani kungi. Vai jūs zināt, kas ir logs?
Vai atkaclass="underline"
— Ceļu, kam abās pusēs grāvji, sauc par šoseju. Jā gan, mani kungi. Vai jūs zināt, kas ir grāvis? Grāvis ir zināma strādnieku skaita izrakts padziļinājums. Jā gan. Grāvjus rok ar lāpstām. Vai jūs zināt, kas ir lāpsta?
Viņš slimoja ar izskaidrošanas māniju un nodevās izskaidrošanai ar tādu aizrautību, ar kādu izgudrotājs stāsta par savu izgudrojumu.
— Grāmata, kungi, ir liels daudzums sagrieztu līdzīga formātā papīra lapu, kuras apdrukā,. sakopo, iesien un salīmē. Jā gan. Vai jūs zināt, kas ir līme? Līme ir lipeklis.
Pulkvedis bija tik neglābjami stulbs, ka virsnieki jau pa gabalu bēga no viņa, lai nebūtu jāklausās, ka iela sastāv no bruģa un ietves un ietve ir paaugstināta, akmeņiem noklāta josla gar namu fasadēm, un fasade ir tā ēkas daļa, kas redzama no ielas vai ietves, bet ēkas otra puse no ietves nav redzama, par ko ikviens var pārliecināties, nostājies uz ietves. Reiz viņš bija pat ar mieru demonstrēt šo interesanto mēģinājumu, bet tad viņš par laimi pakļuva zem riteņiem. Kopš tās reizes viņa stulbums vēl pieņēmās. Viņš apturēja virsniekus uz ielas un iesāka bezgalīgas sarunas par omletēm, sauli, termometriem, cepumiem, logiem un pastmarkām.
Bija tiešām dīvaini, kā šis idiots var samērā ātri tikt dienestā uz augšu un ka viņu atbalsta visai iespaidīgi vīri, piemēram, kāds korpusa ģenerālis, kas bija viņam vienmēr labvēlīgs, kaut arī pulkvedim trūka jebkādu militāru talantu.
Manevros viņš ar savu pulku darīja īstus brīnumdarbus. Nekad un nekur viņš neieradās laikā un veda pulku kolonās pretī ložmetējiem. Pirms dažiem gadiem, kad Čechijas dienvidos notika, manevri ķeizara klātbūtnē, viņš ar savu pulku pēkšņi nozuda, ieklīda Moravijā un maldījās tur vēl vairākas dienas pēc manevru beigšanās, kad visi pārējie kareivji sen jau slaistījās pa kazarmām. Arī to viņam piedeva.
Pateicoties draudzībai ar korpusa ģenerāli un citiem ne mazāk stulbiem vecās Austrijas augstmaņiem, viņš saņēma dažādas goda zīmes un ordeņus un tāpēc ārkārtīgi lepojās un uzskatīja sevi par labāko karavīru zem saules un lielāko stratēģijas un citu militāro zinātņu teoretiķi.
Pulka skatēs viņš vienmēr mēdza aprunāties ar kareivjiem, bet katrreiz jautāja tiem vienu un to pašu:
— Kāpēc armijā ieviestās šautenes sauc par Manlichera šautenēm?
Pulkā viņam bija palama «Der Manlichertrottel»[45]. Viņš bija neparasti atriebīgs un centās pazudināt virsniekus, kuri viņam nepatika. Ja tie gribēja precēties, tad viņš sūtīja augstākām instancēm ļoti nelabvēlīgas atsauksmes par viņu lūgumiem.
Pulkvedim bija tikai puse no kreisās auss, jo otro pusi bija nocirtis pretinieks divkaujā, kas notika aiz vienkārša fakta konstatējuma, ka Fridrichs Krauss fon Cillerguts ir nepārspējams muļķis.
Analizējot viņa garīgās spējas, būtu jānāk pie slēdziena, ka tās ne par mata tiesu nav lielākas par tām, kas resnvai- dzīgo Franci Jozefu Habsburgu padarījušas slavenu kā vispār atzītu idiotu: tā pati nevaldāmā pļāpība, tā pati galējā naivi- tate.
Kādā banketā virsnieku klubā, kad runa novirzījās uz Siliem, pulkvedis Krauss fon Cillerguts pēkšņi ne aiz šā, ne aiz tā paziņoja:
— Kungi, es vakar redzēju tvaika arklu, ko iedarbina lo- komotive. Iedomājieties, kungi, lokomotive, turklāt nevis viena, bet divas! Redzu dūmus, eju tuvāk, skatos — lokomotīve un otrā pusē otra. Sakiet, kungi, vai tas nav smieklīgi! Divas lokomotives, it kā ar vienu nepietiktu!
Viņš apklusa, bet pēc mirkļa turpināja:
— Kad pietrūkst benzīna, tad automobilim jāapstājas. To es arī vakar pats redzēju. Un tad vēl muld par inerci! Automobilis nebrauc, stāv, nekustas. Benzina nav. Vai tas nav smieklīgi?
Ar visu savu trulumu viņš bija neparasti dievbijīgs. Dzīvoklī viņam bija mājas altaris. Viņš bieži gāja uz grēksūdzi un pie dievgalda sv. Ignacija baznīcā un pēc kara sākšanās aizlūdza par Austrijas un Vācijas ieroču uzvaru. Kristietība viņam jaucās kopā ar sapņiem par Vācijas virskundzību. Dievam bija jāpalīdz pievākt uzvarēto zemes un bagātības.
Viņš ikreiz briesmīgi noskaitās, kad lasīja avīzēs, ka atkal saņemti gūstekņi.
— Kāpēc vajadzīgi gūstekņi? — viņš auroja. — Tie visi apšaujami. Nekādas žēlastības! Dejot pār līķiem! Serbi jā visi civiliedzīvotāji jāsadedzina, visi līdz pēdējam. Bērni jānodur ar durkļiem.
Viņš nebūt nebija sliktāks par vācu dzejnieku Fīrortu, kas kara laikā publicēja vārsmas, kurās aicināja Vāciju iedegties naidā pret miljoniem franču velnu un aukstasinīgi apkaut tos:
Lai pari kalniem iesniedzas mākoņos Cilvēku kaulu un kūpošo miesu grēdas…
Kad viengadīgajā brīvprātīgo skolā beidzās mācības, virsleitnants Lukašs izgāja ar Maksi pastaigāties.
— Atļaujos jūs brīdināt, obrlajtnanta kungs, — Šveiks noraizējies sacīja. — uzmaniet suni, lai viņš neaizbēg! Viņam var uznākt ilgas pēc vecā mājokļa, un viņš var dot kājām vaļu, ja jūs atraisīsiet saiti. Tāpat es neieteiktu vest viņu pāri Havličeka laukumam, tur dauzās apkārt kāds nikns suns no gaļas pārdotavas, kas atrodas namā pie «Marijas tēla» [46], — tas kož kā traks. Līdzko pamana savā rajonā svešu suni, tā tūliņ vai svilst aiz bailēm, ka tikai tas viņam ko neapēd, — taisni kā ubags pie sv. Haštala baznīcas.