Maksis jautri lēkāja un pinās virsleitnantam pa kājām, tā ka saite satinās ap zobenu. Suns bija neparasti priecīgs, ka tiks pastaigāties.
Viņi izgāja uz ielas, un virsleitnants Lukašs nogriezās ar suni uz Pršikopu ielu, jo viņam Panu ielas stūrī bija norunāta sastapšanās ar kādu dāmu. Viņš bija iegrimis domās par rītdienas lekciju. Par ko runāt ar brīvprātīgajiem? Kā var noteikt kalna augstumu? Kāpēc vienmēr minam augstumu virs jūras līmeņa? Kā pēc augstuma virs jūras līmeņa var noteikt kalna augstumu, rēķinot no pakājes? Kāda velna pēc kara ministrija paredzējusi tādus jautājumus skolas programā?! Tas taču vajadzīgs tikai artileristiem. Beidzot ir taču vēl ģenerālštābā kartes. Ja pretinieks atradīsies augstienē 312, tad nebūs laika domāt par to, kāpēc kalna augstums noteikts pēc jūras līmeņa, ne arī aprēķināt šā kalna augstumu. Katrs var paskatīties kartē, lai to zinātu.
Viņš jau tuvojās Panu ielai, kad viņu no pārdomām iztraucēja bargs «halt!» 2 .
Reizē ar šo saucienu suns sāka rauties ārā no rokām un metās pretī cilvēkam, kas bija brēcis nikno «halt!».
Virsleitnanta priekšā stāvēja pulkvedis Krauss fon Cillerguts. Virsleitnants salutēja un atvainojās, ka nav pulkvedi pamanījis.
Pulkvedis Krauss bija pazīstams virsniekiem ar savu kaislību «anhalten». Salutēšanu viņš uzskatīja par kaut ko tādu, uz kā dibinās visa Austrijas militārā vara un no kā atkarīga uzvara.
— Salutēšanā kareivim jāieliek visa sava dvēsele, — viņš mēdza sacīt. Šais vārdos slēpās dziļš feldfebelisks misticisms.
Pulkvedis vērīgi raudzījās, lai apakšnieks salutētu pēc visiem likumiem un noteikumiem, ar cieņu un ievērojot visus priekšrakstus. Viņš uzglūnēja ikvienam garāmgājējam — no pat vienkārša ierindnieka līdz apakšpulkvedim. Vienkāršus kareivjus, kas salutēja pavirši, tikai pieskardamies cepures nagam, it kā sacīdami: «Sveiks, večuk!» — viņš pats personīgi veda uz kazarmām, lai tie saņemtu sodu.
Viņš neatzina nekādu attaisnošanos: •— Es neredzēju.
—■ Kareivim, — viņš mēdza teikt, — arī pūlī jāmeklē savs priekšnieks un jādomā tikai par to, lai izpildītu visus reglamenta priekšrakstus. Pat krītot kaujas laukā, viņam jāsalutē pirms nāves. Kas neprot salutēt, kas izliekas, ka neredz savu priekšniecību, vai salutē nolaidīgi, tas manās acīs ir nelietis.
— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis Krauss bargi sacīja,
— zemākajiem virsniekiem vienmēr jāsalutē, sastopot augstākos. Sis noteikums nav atcelts. Otrkārt: kopš kura laika virsnieku kungiem ir paradums pastaigāties ar zagtiem suņiem? Jā gan, ar zagtiem suņiem. Suns, kas pieder citam, ir zagts suns.
— Šis suns, pulkveža kungs… — virsleitnants Lukašs iesāka.
— Pieder man, virsleitnanta kungs, — pulkvedis pārtrauca,
— tas ir mans Fokss.
Fokss vai Maksis, atcerēdamies veco saimnieku, pilnīgi aizmirsa jauno un izrāvies lēkāja ap pulkvedi un izrādīja tādu prieku, uz kādu spējīgs tikai iemīlējies sestās klases ģimnāzists, atklājis, ka viņa ideāls jūt pret viņu simpātijās.
— Pastaigāšanās ar zagtiem suņiem nekādi nav savienojama ar virsnieka godu, virsleitnanta kungs. Vai jūs to nezinājāt? Virsnieks nedrīkst pirkt suni, iepriekš nepārliecinājies, ka šim pirkumam nebūs ļaunu seku! — Krauss nemitējās brēkt, glāstīdams Foksu-Maksi, kas savā nelietībā sāka pat rūkt uz virsleitnantu un rādīt zobus, it. kā pulkvedis būtu viņu jau uzskubinājis: «Grāb viņu ciet!»
— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis turpināja, — vai jums šķiet, ka pieklājas jāt ar zagtu zirgu? Vai jūs nelasījāt avīzēs «Bohemie» un «Tagblatt» sludinājumus, ka man pazudis pin-
čeris? Kā, jūs neesat lasījis sludinājumu, ko jūsu priekšnieks ievietojis avīzē?!
Pulkvedis sasita rokas.
— Un tādi ir jaunie virsnieki! Kur palikusi disciplina? Pulkvedis publicē sludinājumu, bet virsleitnants to nelasa!
«Varējis nu tev iegāzt pāris reižu pa ausi, vecais ķēms,» virsleitnants Lukašs domāja, lūkodamies uz pulkveža vaigu bārdu, ar ko viņš atgādināja orangutanu.
— Panāciet man gabaliņu līdzi! — pulkvedis uzaicināja. Tā nu abi gāja un risināja visai patīkamu sarunu.
— Frontē, virsleitnanta kungs, jums otrreiz nekas tamlīdzīgs vairs neatgadīsies. Pastaigāties aizmugurē ar zagtiem suņiem, protams, ir ļoti neglīti. Jā gan! Pastaigāties ar sava priekšnieka suni. Tādā laikā, kad mēs kaujas laukā diendienā zaudējam simtiem virsnieku. Un sludinājumus neviens nelasa. Es varētu sludināt vai simt gadu, ka man pazudis suns. Divi simti gadu, trīs simti gadu!
Pulkvedis skaļi nošņauca degunu, kas arvien nozīmēja lielu satraukumu, un noteica:
— Staigājiet vien tālāk!
Viņš apgriezās un gāja projām, nikni kapādams ar jājamo pātagu sava virsnieku šineļa stērbeles.
Virsleitnants Lukašs pārgāja uz pretējo ielas pusi un atkal izdzirdēja «halt!». Pulkvedis aizturēja kādu nelaimīgu rezerves kājnieku, kas, domādams par savu mājās pamesto māti, nebija pamanījis pulkvedi, par ko pēdējais pašrocīgi aizstiepa viņu uz kazarmām, lamādamies, cik jaudas.
«Ko lai daru ar Sveiku?» virsleitnants domāja. «Es viņu savelēšu zili melnu, bet tas vēl nav nekas. Izgriezt viņam sloksnes no muguras, arī tas vēl par maz.»
Kaut gan virsleitnantam bija jāsatiek dāma, viņš satraukts pagriezās uz māju pusi.
«Es viņu nositīšu, to diedelnieku!» viņš nozvērējās, sēzdamies tramvajā.
*
Tikmēr Sveiks bija iegrimis sarunā ar kazarmu raitnieku, kas bija atnesis virsleitnantam dažus papīrus parakstam un gaidīja viņa ierašanos.
Sveiks mieloja viņu ar kafiju, un abi runāja par to, ka Austrija šai karā izputēs.
Viņi sarunājās par šo tematu tā, it kā tas viss būtu jau skaidri zināms. Cits pēc cita bira izteicieni, kuros katru vārdu tiesā apzīmētu par valsts nodevību un par kuriem abus runātājus pakārtu.