— Kungs un ķeizars no tā visa būs galīgi stulbs ticis, — Šveiks sacīja. — Nekāds gudrais jau viņš nekad nav bijis, bet tas karš, tas viņu padarīs par pēdējo idiotu.
— Viņš ir galīgs nejēga, — ziņnesis autoritatīvi noteica,
— dumjš kā zābaks. Viņš varbūt nemaz nezina, ka sācies karš. Droši vien tiem citiem bija neērti viņam to sacīt. Un viņa paraksts uz manifesta, kas izsūtīts visām mūsu tautām, ir viltots. Manifestu iespieduši bez viņa ziņas, — viņš jau vairs neko nesaprot.
— Beigas viņam ir, — Šveiks kā lietpratējs apstiprināja,
— savas vajadzības viņš izdara biksēs un ir barojams kā mazs bērns. Nesen kāds kungs krogā stāstīja, ka kungam un ķeizaram esot divas zīdītājas un tās ik dienas trīs reizes liekot viņu pie krūts.
— Būtu nu drīzāk pienācis gals! — ziņnesis nopūtās.
— Kaut viņi mūs krietni samizotu, tad Austrijai vienreiz būtu miers.
Un abi turpināja sarunu, kamēr beidzot Šveiks nolēma, ka tik stulbai monarchijai kā Austrijai neesot vietas pasaulē, un ziņnesis savukārt šo atziņu papildināja no praktiskās puses:
—• Līdzko nokļūšu frontē, tā laidīšos lapās.
Tā abi pauda čechu tautas uzskatus par pasaules karu. Ziņnesis stāstīja, ka Prāgā klīstot baumas, it kā pie Nachoda jau varot dzirdēt lielgabalus un krievu cars drīzumā būšot Krakovā.
Vēl viņi runāja par to, ka labību no Čechijas izvedot uz Vāciju un ka vācu kareivjiem frontē izsniedzot cigaretes un šokolādi. Tad abi sāka atcerēties seno laiku karus, un Šveiks visai nopietni apgalvoja, ka nav bijis nekāds lielais prieks karot arī senos laikos, kad apsēstā pilsētā svieduši iekšā podus ar visādu smirdoņu. Viņš esot lasījis par kādu pili, kas bijusi ielenkta trīs gadus, un ienaidnieks diendienā tā kavējis laiku, apmētādams ielenktos.
Iespējams, ka viņš būtu pastāstījis vēl daudz ko interesantu un pamācošu, ja sarunu nepārtrauktu virsleitnants Lukašs.
Uzmetis Sveikam briesmīgu, iznīcinošu skatienu, viņš pa-
rakstīja papīrus, atlaida ziņnesi un pamāja Sveikam, lai tas nāk līdzi istabā.
Virsleitnanta acis meta zibeņus. Nosēdies uz krēsla, viņš lūkojās Sveikā un pārdomāja, kā sākt sodīšanu.
«Vispirms es viņam kraušu dažas reizes pa ģīmi,» virsleitnants domāja, «tad gāzīšu pa degunu un atraušu ausis, bet pēc tam redzēsim.»
Viņā vaļsirdīgi un vientiesīgi vērās Sveika godīgās un nevainīgās acis, un Sveiks iedrošinājās pārtraukt klusumu ar šādiem vārdiem:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūsu kaķis ir pagalam. Viņš aprija zābaku krēmu un atļāvās nosprāgt. Es viņu iemetu pagrabā — nevis mūsējā, bet tanī, kas blakus. Tik krietnu un skaistu Angoras kaķi jūs vairs nedabūsiet.
«Ko lai es ar viņu daru?» virsleitnantam pazibēja galva. «Lai dievs žēlīgs, cik viņam stulbs ģīmis!»
Bet Šveika labsirdīgās un nevainīgās acis joprojām izstaroja lēnprātīgu maigumu, kas liecināja par pilnīgu dvēseles līdzsvaru, it kā viss būtu kārtībā, it kā nekas nebūtu noticis, un, ja arī kaut kas noticis, arī tad viss ir kārtībā, jo vispār vienmēr kaut kur kaut kas notiek.
Virsleitnants Lukašs uzlēca kājās, taču neiesita Sveikam, kā iepriekš bija nodomājis. Viņš tikai vīstīja dūri Sveikam zem deguna un rēca:
— Jūs esat nozadzis suni, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēdējā laikā man nekas nav zināms par tamlīdzīgu gadījumu. Atļaujos piebilst, obrlajtnanta kungs, ka jūs pēc pusdienas aizgājāt ar Maksi pastaigāties, tā ka es viņu vispār nevarēju nozagt. Man tūliņ radās nojausma, ka nav vairs labi, kad jūs pārnācāt bez suņa. Tā ir, kā saka, situācijā. Spalenas ielā dzīvo kāds som- daris Kunešs, tas nekad nevarēja iziet ar savu suni pastaigāties, lai to nenozaudētu. Vai nu viņš to aizmirsa krogā, vai kāds to nozaga, vai aizņēmās un neatdeva vairs atpakaļ .. .
— Muti ciet, ragulops, velns lai jūs parauj! Vai nu jūs esat slīpēts blēdis, vai stulbs kā kamielis un pēdējais plānprātiņš. Jūs esat iemiesota anekdote, bet es jums saku, nedzeniet ar mani jokus! No kurienes jūs dabūjāt to suni? Kur atradāt? Vai jūs zināt, ka tas pieder mūsu pulkvedim? Viņš man nupat kā atņēma to uz ielas. Tas ir kauns un negods pasaules mērogā! Sakiet patiesību — nozagāt vai ne?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka neesmu to zadzis.
— Bet vai jūs zinājāt, ka suns ir zagts?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es zināju, ka suns ir zagts.
— Jēzus Marija, Šveik, tik tiešām, kā dievs debesīs, es jūs nošaušu! Lops, cūkcepure, govspuse, bandubērns! Vai jūs tiešām esat tik stulbs?
— Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.
— Kāpēc jūs atvedāt man zagtu suni, kāpēc atgādājāt to ļ-maitasgabalu uz manu dzīvokli?
— Lai sagādātu jums prieku, obrlajtnanta kungs.
Un Šveika acis labsirdīgi un mīļi vērās virsleitnantam' sejā. Viņš atkrita krēslā un vaimanāja:
— Par ko mani dievs soda ar tādu izdzimteni?
Virsleitnants labu brīdi sēdēja klusās skumjās un juta, ka
nav spēka pat uztīt cigareti, kur nu vēl iepļaukāt Šveiku. Pats nezinādams, kāpēc, viņš aizsūtīja Šveiku pēc «Bohemie» un «Tagblatt», lai izlasītu pulkveža sludinājumu par pazudušo suni. . .
Šveiks atgriezās starodams ar sludinājumu pusē atšķirtām avīzēm un priecīgi pavēstīja:
— Ir sludinājums, ir, obrlajtnanta kungs! Obršta kungs tik jauki apraksta to nozagto pinčeri un vēl sola atradējam simt kronu atlīdzības. Tā ir ļoti laba atlīdzība, parasti maksā tikai piecdesmit kronas. Kāds Božetechs Koširžā no tā vien pārtika. Viņš pastāvīgi zaga suņus un tad lasīja sludinājumus un veda