suņus saimniekiem atpakaļ. Reiz viņš nozaga skaistu, melnu špicu, bet īpašnieks avīzēs nesludinājās. Tad Božetechs ielika sludinājumu pats un nosludināja veselu piecnieku, kamēr īpašnieks pieteicās. Tā un tā, tas esot viņa suns, viņš to pazaudējis un domājis, ka velti meklēt, jo godīgu cilvēku pasaulē neesot. Bet nu viņš redzot, ka godīgi cilvēki tomēr sastopami, un, kaut gan principā esot pret to, ka godīgumu atalgo, tomēr dāvājot Božetecham par piemiņu savu grāmatu par istabas un dārza puķu kopšanu. Nabaga Božetechs tad bija paķēris melno špicu aiz kājām un krāvis tam kungam pa galvu. Kopš tā laika viņš nozvērējies nekad nelikt sludinājumus avīzēs, bet labāk pārdot suni dīriķim, ja neviens to nemeklē.
•— Ejiet gulēt, Sveik, •— virsleitnants pavēlēja, — jus esat spējīgs gvelzt aplamības līdz rītam.
Arī virsleitnants devās pie miera un nakti sapņoja, ka Šveiks nozadzis troņmantnieka zirgu un atvedis viņam, Lūkasam, bet troņmantnieks armijas skatē zirgu pazīst, kad viņš, nelaimīgais virsleitnants Lukašs, jāj ar to savas rotas priekšgalā.
Otrā rītā virsleitnantam bija tāda sajūta, it kā viņš būtu visu nakti žūpojis vai ticis piekauts. Viņa sirdi nospieda dīvains smagums. Drausmīgā sapņa nomocīts, viņš iemiga vēlreiz, bet viņu uzmodināja klauvēšana pie durvīm, kurās parādījās Šveika labsirdīgā seja un atskanēja jautājums, kad obrlajtnanta kungam labpatiktu celties.
— Arā, tu ragulops! Tas ir kas drausmīgs, — virsleitnants novaidējās.
Vēlāk, kad viņš bija piecēlies, Sveiks, ienesot brokastis, pārsteidza viņu ar jautājumu:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vai jūs nepavēlēsiet pameklēt kādu citu sunīti?
— Ziniet, Šveik, man ir liela vēlēšanās nodot jūs kara tiesai, — Lukašs nopūzdamies sacīja, — tikai tur jūs attaisnos, jo tādu kolosālu muļķi neviens vēl nebūs redzējis. Paskatieties uz sevi spogulī. Vai jums nekļūst nelabi, redzot savu idiotisko ģīmi? Jūs esat vismuļķīgākā dabas rotaļa, kādu jebkad esmu redzējis. Nu, sakiet patiesību, Šveik, — vai jūs pats sev patīkat?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka nemaz nepatīku, jo es šai spogulī izskatos tāds kā ar puniem. Tas nav slīpēts stikls. Pie ķīnieša Staneka kādreiz bija izliekts spogulis, — kad tanī ieskatījās, tad tūliņ apskrējās dūša. Galva kā samazgu kubls, mute līdz ausīm, vēders kā žūpām kanoniķim, vārdu sakot, — bilde. Reiz tam spogulim gāja garām ģenerālgubernators, paskatījās uz sevi, un ar to pietika, tūliņ vajadzēja spoguli novākt.
Virsleitnants novērsās, nopūtās un nolēma veltīt uzmanību kafijai ar krējumu, nevis Sveikam.
Sveiks jau rosījās virtuvē, un virsleitnants Lukašs dzirdēja viņu dziedam:
Gar Pulvertorni maršē Grenevils,
Tam zobens saulē mirdz, lūst daiļām meičām sirds…
Drīz vien virtuvē atskanēja jauna dziesma:
Mēs braši kareivji, Mūs mllē skukēni, Mums nauda kabatā Un dzīve priecīga . ..
«Tev gan visur priecīga dzīve, draņķi!» virsleitnants nodomāja un nospļāvās.
Durvīs parādījās Sveika galva:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc jums atnākuši no kazarmām, jums tūliņ esot jāiet pie pulkveža kunga, te ieradies ziņnesis.
Un familiari piebilda:
— Droši vien tā paša sunīša dēļ.
— Es jau dzirdēju, — virsleitnants sacīja, kad priekšistabā ziņnesis grasījās viņam ko teikt.
Viņš runāja iesmakušā balsī un izgāja, uzmetis Sveikam iznīcinošu skatienu.
Tas nebija raports, tas bija kaut kas daudz ļaunāks. Kad virsleitnants ienāca pie pulkveža, tas sabozies sēdēja atzveltnes krēslā.
— Pirms diviem gadiem, virsleitnanta kungs, — viņš sacīja, — jūs iesniedzāt lūgumu, lai jūs pārceļ uz Budejovici 91. pulkā. Vai jūs zināt, kur atrodas Budejovice? Pie Vltavas. Jā gan. Pie Vltavas, un tanī ietek Ohrže vai kaut kas līdzīgs.
Pilsēta ir liela, es pat teiktu, patīkama, un, ja nemaldos, tur ir mols. Vai jūs zināt, kas ir mols? Tas ir mūris, kas uzcelts virs ūdens. Jā gan. Starp citu, ar šo jautājumu tam nav sakara. Mēs Budejovicē noturējām manevrus.
Pulkvedis apklusa un, skatīdamies tintnīcā, pievērsās citam tematam:
— Suns pie jums sabojājis vēderu, viņš nekā vairs negrib ēst. Paskat vien, tintnīcā ir muša. Tas gan brīnums, ka ziemu mušas krīt tintnīcā. Nekārtība.
«Runā taču visu līdz galam, vecais krupi!» virsleitnants domāja.
Pulkvedis piecēlās un pāris reižu pārstaigāja kabinetu.
— Es ilgi apsvēru, virsleitnanta kungs, kā rīkoties ar jums, lai tamlīdzīgi gadījumi neatkārtotos, un atcerējos jūsu vēlēšanos, lai jūs pārcel uz 91. pulku. No galvenā staba mums nesen ziņoja, ka 91. pulkā liels virsnieku trūkums, jo serbi apkāvuši visus. Dodu jums goda vārdu, ka pēc trim dienām jūs būsiet 91. pulkā, kur formējas kaujas ešelons. Jums nevajag man pateikties. Armijai vajadzīgi virsnieki, kas. . .
Un, nezinādams, ko piemetināt, viņš ieskatījās pulksteni un sacīja:
— Jau pusvienpadsmit, pēdējais laiks pieņemt pulka raportu.
Ar to šī patīkamā saruna beidzās, un virsleitnantam kļuva vieglāk ap sirdi, kad viņš izgāja ārā un devās uz brīvprātīgo skolu, kur paziņoja, ka tuvākajās dienās braucot uz fronti un tāpēc sarīkošot atvadības Nekazankā [47].
Pārnācis mājās, viņš zīmīgi uzrunāja šveiku:
— Šveik, vai jūs zināt, kas ir kaujas ešelons vai marša bataljons?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka marša bataljons ir maršbatjaks un kaujas jeb marša rota ir marška. Mēs visu tā saīsinām.
— Tad es jums paziņoju, Šveik, — virsleitnants svinīgi noteica, — ka jūs brauksiet man līdzi ar maršbatjaku, ja jums patīk tāds saīsinājums. Tikai nedomājiet, ka frontē ari varēsiet darīt tādas muļķības kā te. Vai jūs priecājaties?