Un Šveiks nobeidza ar svinīgu apgalvojumu:
— Stacijās vienmēr ir zaguši un zags arī turpmāk, citādi tas nemaz nevar būt.
— Mana vissvētākā pārliecība, Šveik, ka reiz jūs ņemsiet nelabu galu, — virsleitnants atkal uzsāka. — Pagaidām es vēl nezinu, vai jūs izliekaties par ēzeli jeb vai esat par ēzeli jau piedzimis. Kas tai somā bija?
— Visumā gandrīz nekā, obrlajtnanta kungs, — atbildēja Šveiks, nenovērsdams acu no virsleitnanta pretimsēdētāja plikā paura. Plikpauris šķitās nemaz neinteresējamies par notiekošo, bet lasīja «Neue Freie Presse». — Visā tanī ceļasomā bija tikai spogulis no jūsu istabas un dzelzs drēbju pakaramais no priekšistabas, tā ka īstenībā mēs nekā neesam zaudējuši, jo tiklab spogulis, kā drēbju pakaramais piederēja namsaimniekam.
Pamanījis virsleitnanta draudīgo sejas izteiksmi, Šveiks mīlīgā balsī turpināja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es iepriekš nekā par to nezināju, ka to ceļasomu nozags, bet par spoguli un pakaramo gan es namsaimniekam teicu, ka tos mēs atdosim, kad pārnāksim no kara. Ienaidnieku zemēs ir spoguļu un pakaramo atliku likām, tā ka arī šai gadījumā mūsu namsaimnieks nekādus zaudējumus necietīs. Līdzko ieņemsim kādu pilsētu. . .
— Muti ciet, Šveik! — virsleitnants drausmīgā balsī uzbrēca. — Pienāks laiks, kad es jūs vēl nodošu karalauka tiesai. Padomājiet par to labi, ja neesat visstulbākais tēviņš pasaulē. Dažs labs cilvēks, dzīvodams tūkstoš gadu, nepaspētu
izdarīt, tik daudz aplamību kā jūs pāris nedēļu laikā. Ceru, ka .jūs to ari pats būsiet ievērojis?
—• Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu gan to ievērojis. Man, kā saka, ir attīstīts novērošanas talants, tikai es visu pamanu tad, kad ir jau par vēlu un kaut kas nepatīkams jau noticis. Mani vajā tāda pati nelaime kā to Nech- lebu no Nekazankas, kas tur mēdza apmeklēt traktieri «Suņu birztala». Viņš vienmēr ilgojās kļūt krietns cilvēks un ar katru sestdienu sākt jaunu dzīvi, taču katrreiz bija spiests atzīties: «Ziniet, draugi, no rīta es ieraudzīju, ka sēžu cietumā uz lāviņas.» Un tādas nedienas viņu piemeklēja taisni tad, kad viņš bija stingri apņēmies godīgi iet uz mājām, taču galu galā izrādījās, ka viņš vai nu kaut kur izgāzis sētu, izjūdzis ormanim zirgu, vai arī gribējis ar policista cepures gaiļa spalvu iztīrīt savu pīpi. Šīs likstas viņu noveda līdz izmisumam, bet visvairāk viņu sāpināja tas, ka šāds ļauns liktenis vajājis visu Nechlebu ģinti. Viņa vectēvs reiz devies ceļojumā.. .
— Šveik, lieciet mani mierā ar savu melšanu!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas viss, ko es stāstu, ir svēta patiesība. Viņa vectēvs devies ceļojumā. . .
— Šveik, — virsleitnants noskaitās, — es jums vēlreiz pavēlu mest pļāpāšanu pie malas; es negribu nekā dzirdēt. Kad iebrauksim Budejovicē, tad es ar jums izrēķināšos. Vai jūs zināt, Šveik, ka likšu jūs arestēt?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to nezinu, — Šveiks lēnīgi atbildēja, —līdz šim jūs netikāt man par to nekā minējis.
Virsleitnants neviļus sāka griezt zobus. Tad viņš izgrūda nopūtu, izvilka no mēteļa kabatas avīzi «Bohcmie» 1111 sāka lasīt par milzu uzvarām un par vācu zemūdenes «E» darbību Vidusjūrā, bet, kad viņš nokļuva pie ziņām par vācu jauno izgudrojumu pilsētu bombardēšanā — speciālām bumbām, ko met no lidmašīnām un kas eksplodē trīs reizes no vietas, — viņu iztraucēja Šveika balss, uzrunājot plikpauri:
— Atvainojiet, jūsu godība, bet vai jūs neesat Purkrabeka kungs, «Slavijas» bankas aģents?
Kad plikpauris neatbildēja, Šveiks pievērsās virsleitnantam:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, reiz es lasīju avīzēs, ka normālām cilvēkam vajagot atrasties uz galvas sešdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem matu un ka melni mati esot plānāki, kā tas redzams daudzos gadījumos.
Un viņš nepielūdzami turpināja:
— Tad vēl kāds dakteris kafejnīcā «Pie Špireka» izteicās, ka matu izkrišanai esot par cēloni dvēseles pārdzīvojumi grūtniecības laikā.
Bet tad notika kaut kas drausmīgs. Plikpauris kungs uzlēca kājās un, uzbrēcis Sveikam: «Marsch heraus, Sie Schweinkerl!» [50] — izgrūda viņu gaitenī un atgriezās kupejā, sagādājot virsleitnantam mazu pārsteigumu, nosaukdams savu vārdu.
Sveiks bija mazliet kļūdījies. Plikpauris indivīds nebija vis «Slavijas» bankas aģents Purkrabeka kungs, bet gan ģenerālmajors fon Svarcburgs. Ģenerālmajors civilā devās inspekcijas braucienā pa garnizoniem un patlaban cerēja negaidot pārsteigt Budejovici.
Tas bija visnegantākais inspekcijas ģenerālis, kāds jebkad dzīvojis šai pasaulē, un, ja viņš atklāja kādas nekārtības, tad viņam bija tikai šāda saruna ar garnizona priekšnieku: «Vai revolveris jums ir?» — «Ir.» — «Labi! Jūsu vietā es zinātu, ko ar to darīt, jo tas, kas šeit redzams, nav garnizons, bet cūkkūts.»
Un pēc viņa inspekcijas brauciena vienmēr gan šur, gan tur kāds nošāvās, bet ģenerālmajors ar gandarījumu konstatēja: «Tā tam jābūt! Tas ir īsts karavīrs!»
Likās, viņam nemaz nebija pa prātam, ja pēc viņa inspekcijas vispār kāds vēl paliek starp dzīvajiem. Viņš slimoja ar māniju pastāvīgi pārcelt virsniekus uz visnejaukākajiem iecirkņiem. Pietika ar visniecīgāko iemeslu, lai virsnieks atvadītos no sava garnizona un dotos uz Melnkaln.es robežām vai uz apdzērušos, dzīvi apnikušu garnizonu kādā netīrā Ga- licijas nomalē.