— Virsleitnanta kungs, — viņš noprasīja, — kur jūs apmeklējāt kadetu skolu?
— Prāgā.
— Tātad jūs esat gājis kadetu skolā un nezināt pat to, ka virsnieks ir atbildīgs par savu apakšnieku. Tas ir jauki. Otrkārt, jūs runājat ar savu kalpotāju kā ar kādu intīmu draugu. Jūs atļaujat viņam runāt nejautātam. Tas ir vēl jaukāk. Treškārt, jūs atļaujat viņam apvainot jūsu priekšniecību. Un tas ir visjaukākais. No tā visa man jāizdara zināmi secinājumi. Kā jūs sauc, virsleitnanta kungs?
— Lukašs.
— Kādā pulkā jūs dienat?
— Es biju . . .
— Pateicos, nav ko runāt par to, kur bijāt, es gribu zināt, kur jūs tagad esat.
— 91. kājnieku pulkā, ģenerālmajora kungs. Mani pārcēla . . .
— Jūs pārcēla? Ļoti pareizi darīts. Jums nenāks par ļaunu palūkot iespējami ātrāk nokļūt kaujas laukā kopā ar 91. kājnieku pulku.
— Tas jau ir izlemts, ģenerālmajora kungs.
Tad ģenerālmajors nolasīja veselu lekciju par to, ka, pēc viņa novērojumiem, virsnieki sarunājoties ar apakšniekiem familiarā tonī un viņš šai faktā saskatot zināmu demokrātisku principu izplatīšanās draudus. Kareivis jāturot vienās bailēs, tam jādrebot virsnieka priekšā, jābīstoties no tā. Kareivis nedrīkstot nākt virsniekam tuvāk par desmit soļiem, kareivim nedrīkstot ļaut patstāvīgi spriest un vispār domāt, jo tieši šai apstāklī meklējami cēloņi pēdējo gadu traģiskajām kļūdām. Agrāk kareivji baidījušies no virsniekiem kā no uguns, bet: tagad .. .
Ģenerālmajors bezcerīgi atmeta ar roku:
— Tagad vairums virsnieku nezina, kā lutināt savus kareivjus. To es gribēju pateikt.
Ģenerālmajors atkal paņēma avīzi un iegrima lasīšanā. Virsleitnants Lukašs izgāja gaitenī gluži bāls, nolēmis izrēķināties ar Šveiku.
Viņš atrada Šveiku stāvam pie loga ar tik svētlaimīgu un apmierinātu seju, kāda var būt tikai mēnesi vecam mazulim, kas labi pazīdies un tad iesnaudies.
Virsleitnants apstājās, ar galvas mājienu norādīja Sveikam uz kādu tukšu kupeju un, iegājis tanī pēc Šveika, aizvēra durvis.
— Šveik, — viņš svinīgi noteica, — pienācis beidzot brīdis, kad jūs saņemsiet no manis pāris tādu pļauku, kādas pasaule vēl nav redzējusi. Kāpēc jūs plijāties virsū šim plikpaurim kungam? Vai jūs zināt, ka tas bija ģenerālmajors fon Švarcburgs?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, rādīdams īstu mocekļa seju, — ka visā savā mūžā nekad neesmu gribējis kādam pāri darīt un ka man vispār nav bijis.
ne mazākās jausmas par kādu ģenerālmajora kungu. Viņš patiešām ir izspļauts Purkrabeka kungs, «Slavijas» bankas aģents. Tas mēdza iegriezties pie mums krogā, un reiz, kad viņš bija aizmidzis pie galda, kāds labvēlis uzrakstīja ar ķīmisko zīmuli uz viņa plikā paura: «Pamatojoties uz klātpie- likto tarifu III-c, mēs laipni atļaujamies piedāvāt savus pakalpojumus līdzekļu iekrāšanā pūram un bērnu apgādāšanā ar dzīvības apdrošināšanas palīdzību!» Skaidrs, kad visi aizgāja, es paliku viens kopā ar viņu, un, tā kā mani visur vajā nelaime, tad viņš, uzmodies un paskatījies spogulī, pārskaitās un, domādams, ka to esmu izdarījis es, arī gribēja cirst man pāris pļauku.
Vārdiņš «arī» pārvēlās pār Sveika lūpām tik aizkustinoši maigi un pārmetoši, ka virsleitnantam nolaidās roka.
Bet Šveiks turpināja:
— Par tādu mazu pārpratumu šim kungam gan nevajadzēja noskaisties. Uz viņa galvas patiešām vajadzēja būt sešdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem matu, kā tas bija iespiests tai rakstā par to, kādam jābūt normālām cilvēkam. Man nekad visā manā mūžā nebūtu ienācis prātā, ka tāds plikpaurains ģenerālmajors vispār iespējams. Tas ir, kā saka, traģisks pārpratums, kas var atgadīties katram, ja tas kaut ko pasaka un otrs tūliņ piesienas. Tā kādreiz mums drēbnieks Hivis stāstīja, kā viņam izgājis, kad viņš no kādas pilsētiņas Štirijā, kur nule šuvis, braucis cauri Leobenai uz Prāgu un vedis līdzi Mariborā pirktu šķiņķi. Braukdams vilcienā, viņš domājies esam vienīgais čechs starp visiem pasažieriem. Kad viņš pie sv. Morica sācis griezt pa šķēlei no šķiņķa, kungs, kas sēdējis iepretim, laizījies vien un metis uz šķiņķi mīlestības pilnus skatienus. Kad drēbnieks I Ii vis to pamanījis, tad skaļi noteicis: «To tu, diedelniek, gan labprāt cirstu iekšā.» Bet tas kungs viņam če- chiski atbild: «Skaidrs, ka cirstu, ja vien tu dotu.» Tā viņi par abiem to šķiņķi notiesājuši, iekams iebraukuši Budeiovicē. Tas kungs saucies Vojteks Rouss.
Virsleitnants Lukašs palūkojās Sveikā un pameta kupeju. Be^ līdzko viņš bija paguvis apsēsties agrākajā vietā, te durvīs parādījās Šveika labsirdīgā seja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc piecām minūtēm būsim Taborā. Vilciens stāv piecas minūtes. Vai nepavēlēsiet pasūtīt ko ēdamu? Pirms kādiem gadiem viņiem te bija varen labi…
Virsleitnants satracināts pietrūkās kājās un, izskrējis gaitenī, uzsauca Sveikam:
— Es vēlreiz aizrādu jums: jo retāk rādīsieties man acīs, jo laimīgāks būšu. Vispatīkamāk man būtu, ja es jūs vispār neredzētu, un varat būt pārliecināts, ka es par to parūpēšos. Prom no manām acīm! Pazūdiet no mana apvāršņa, jūs ragu- lops, muļķadesa!
— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs.
Sveiks salutēja, apgriezās un militārā solī aizgāja uz gaiteņa galu, kur kaktā apsēdās uz konduktora soliņa un uzsāka sarunu ar kādu dzelzceļnieku:
— Lūdzu, vai drīkstu jums kaut ko jautāt?
Dzelzceļnieks, kam acīm redzami nebija nekādas patikas
ielaisties sarunā, vārgi un apatiski pamāja ar galvu.