— Pie manis mēdza šad tad piestaigāt kāds lāga vīrs, vārdā Hofmanis, — Šveiks iesāka, — un tas vienmēr daudzināja, ka šie trauksmes signāli nekad nedarbojoties, īsi sakot, tie labi nefunkcionējot, kad pavelkot rokturi. Patiesībā es gan par šādām lietām nekad neesmu interesējies, bet, kad nu man šāds aparats karājas deguna galā, tad labprāt vēlētos zināt, uz ko varu cerēt, ia kādreiz rodas vajadzība to lietot.
Šveiks piecēlās un kopā ar dzelzceļnieku piegāja pie trauksmes bremzes «Briesmu gadījumā».
Dzelzceļnieks uzskatīja par savu pienākumu paskaidrot Sveikam, kā viss avarijas aparata mechanisms iekārtots:
- To viņš jums pareizi pateicis, ka jāpavelk rokturis, bet melojis, sacīdams, ka tas nefunkcionē. Vilciens noteikti apstāsies, jo aparats cauri visiem vagoniem savienots ar lokomotīvi. Trauksmes bremzei jāfunkcionē.
Sarunas laikā abiem rokas atradās uz bremzes roktura, un patiešām vēl tagad ir īsta mīkla, kā tas notika, ka viņi pavilka rokturi un vilciens apstājās.
Tāpat viņi nekādi nevarēja vienoties, kurš īsti bijis vainīgais un devis trauksmes signālu.
Šveiks apgalvoja, ka viņš tas nevarot būt, ka neesot to darījis, jo neesot nekāds ielas puika.
— Es pats par to brīnos, — viņš labsirdīgi sacīja konduktoram, — kāpēc vilciens tā uzreiz apstājās. Iet, iet un pēkšņi nekust ne no vietas. Man tas daudz nepatīkamāk kā jums.
Kāds cienījams kungs nostājās dzelzceļnieka pusē un apgalvoja, ka dzirdējis kareivi pirmo uzsākam sarunu par trauksmes signāliem.
Šveiks savukārt nemitīgi atkārtoja, ka esot absolūti godīgs cilvēks un ka viņam neesot nekādas intereses, lai vilciens nokavētos, jo viņš braucot uz fronti.
— Stacijas priekšnieka kungs jums to izskaidros, — konduktors izlēma. — Tas jums maksās divdesmit kronas.
Tikmēr pasažieri kāpa laukā no vagoniem, virskonduktors svilpa, kāda sieviete ar ceļasomu rokā pārbijusies metās pāri sliedēm uz tīrumu.
— Tāds prieks ir patiešām divdesmit kronu vērts, — Šveiks aukstasinīgi prātoja, — un tas ir pat ļoti lēti. Reiz, kad mūsu kungs un ķeizars apmeklēja Zižkovu, kāds Franta Šnors apturēja viņa karieti, nokrizdams viņa priekšā uz ceļiem taisni ielas vidū. Pēc tam šā rajona policijas komisārs raudādams pārmeta Šnora kungam, kāpēc tas meties ceļos viņa rajonā, vai nevarējis apliecināt savas pavalstnieka jūtas nākamajā ielā, kas pieder policijas padomnieka Krauzes rajonam. Vēlāk šo Šnora kungu ieslodzīja aiz restēm.
Tieši šai mirklī Šveiks pamanīja, ka klausītāju baram piebiedrojas virskonduktors.
— Nu jau mēs varētu braukt tālāk, — Šveiks viņu uzrunāja, — tur nav nekā patīkama, ja vilciens nokavē. Ja tas vēl notiktu miera laikā, tad dievs ar visu, bet, ja ir karš, tad katram jāzina, ka ikvienā vilcienā brauc militārās personas, ģenerālmajori, obrlajtnanti, raitnieki. Ikviena tāda nokavēšanās ir bīstama. Napoleons nokavēja pie Vaterlo piecas minūtes un izkūpēja kā dūmi ar visu savu slavu.
Šai brīdī klausītāju barā ielauzās virsleitnants Lukašs. Viņš bija drausmīgi bāls un spēja izrunāt vienīgi:
— Šveik!
Šveiks salutēja un atsaucās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man pārmet, ka es esot apturējis vilcienu. Dzelzceļa pārvaldei ir ērmīgas plombas pie trauksmes signāliem. Cilvēks nedrīkst tiem nemaz tuvumā rādīties, citādi viņš tūliņ iedzīvosies ķezā un no viņa piedzīs divdesmit kronas kā pašulaik no manis.
Virskonduktors jau bija izkāpis ārā, deva signālu, un vilciens sāka kustēties. Pasažieri izklīda pa savām kupejām; virsleitnants Lukašs neteica vairs ne vārda un arī devās uz savu vietu.
Palika tikai vilciena pavadonis ar Šveiku un dzelzceļnieku. Vilciena pavadonis sāka rakstīt piezīmju grāmatiņā ziņojumu par visu notikušo. Dzelzceļnieks naidīgi vēroja Šveiku, bet tas miermīlīgi apvaicājās:
— Vai jau ilgi kalpojat uz dzelzceļa?
Tā kā dzelzceļnieks neatbildēja, Šveiks sāka stāstīt, ka reiz pazinis kādu Františeku Mličeku no Uchržiņevas pie Pragas, tas arī tāpat pavilcis bremzes rokturi un tā pārbijies, ka uz divām nedēļām zaudējis valodu, ko atguvis tikai pēc tam, kad apmeklējis dārznieku Vaneku Hostivaržā, kur pamatīgi izkā- vies un uz viņa galvas sadauzīti vairāki podi.
— Tas notika 1912. gada maijā, — Šveiks piemetināja.
Dzelzceļnieks iespruka klozetā un ieslēdzās tajā.
Palika vilciena pavadonis ar Šveiku; pavadonis prasīja no viņa divdesmit kronas soda naudas, turklāt piedraudēdams, ka nesamaksāšanas gadījumā nodošot Šveiku Taboras stacijas priekšnieka rīcībā.
— Labi, — Šveiks piekrita, — es labprāt runāju ar izglītotiem cilvēkiem un būšu ļoti priecīgs iepazīties ar šo Taboras stacijas priekšnieku.
Šveiks izvilka no virskrekla kabatas pīpi, aizkūpināja to un, pūzdams gaisā kareivju tabakas kodīgos dūmus, turpināja:
— Pirms dažiem gadiem Svitavā par stacijas priekšnieku bija kāds Vāgnerā kungs. Tas bija gatavs vai ādu noraut saviem apakšniekiem un spīdzināja tos kā prazdams, bet visvairāk viņš bija uzēdies uz sliežu bīdītāju Jungvirtu, tā ka šis nabadziņš izmisumā aizgāja uz upi un noslīcinājās. Taču pirms tam viņš bija aizsūtījis stacijas priekšnieka kungam vēstuli, ka naktīs tam spokošoties. Un es jums nemeloju, — viņš to izdarīja ari. Sēž naktī šis cienījamais priekšnieka kungs pie telegrāfā aparata, te atskan zvans, un telegrama klāt: «Kā tev klājas, nelieti? Jungvirts.» Tā tas turpinājies veselu nedēļu, un priekšnieks sācis par atbildi šim spokam sūtīt uz visām pusēm dienesta telegramas: «Piedod man, Jungvirt!» Bet naktī aparats notikšķinājis tādu atbildi: «Pakaries uz zīmneša pie tilta! Jungvirts.» Priekšnieka kungs paklausījis ari. Vēlāk gan par to apcietinājuši Svitavas kaimiņu stacijas telegrāfistu. Jā, starp debesīm un zemi notiek daudz kas tāds, kas mūsu prātam nav aptverams.
Vilciens iebrauca Taboras stacijā, un Šveiks, pirms izkāpa no vagona konduktora pavadībā, pieteicās virsleitnantam Lūkasam, kā jau tas piederas: