— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mani aizved pie stacijas priekšnieka.
Virsleitnants Lukašs neatbildēja. Viņu bija pārņēmusi pilnīga apatija pret visu. Ienāca prātā, ka vislabāk nospļauties tiklab par Šveiku, kā par plikpauri ģenerālmajoru iepretim. Palikt mierīgi sēžam, Budejovicē izkāpt no vilciena, pieteikties kazarmās un kopā ar kādu triecienbataljonu doties uz fronti. Saņemt frontē nejaušu lodi un atbrīvoties no šās nožēlojamās pasaules, kurā dauzās apkārt tādi izdzimumi kā šis Šveiks.
Kad vilciens sāka kustēties, virsleitnants Lūkass pavērās pa logu un ieraudzīja uz perona Šveiku, iegrimušu nopietnā sarunā ar stacijas priekšnieku. Šveiku ielenca cilvēku pūlis, kurā bija saskatāmas arī dažas dzelzceļnieku uniformas.
Virsleitnants Lukašs nopūtās. Tā nebija nožēlas nopūta. Viņam bija viegli ap sirdi, jo Šveiks palika uz perona. Pat plikpauris ģenerālmajors vairs nelikās tik pretīgs.
Vilciens jau sen elsoja, steigdamies uz Čechu Budejovici, bet uz stacijas perona ļaužu ap Šveiku nekļuva mazāk.
Šveiks apzvērēja savu nevainību un tā pārliecināja ļaužu pūli, ka viena kundze pat iesaucās:
— Jau atkal piesienas nabaga zaldātiņam!
Pūlis pievienojās šīm domām, un kāds kungs paziņoja stacijas priekšniekam, ka samaksāšot Šveika vietā divdesmit kronas soda naudas. Viņš esot pārliecināts, ka kareivis neesot vainīgs.
— Paskatieties vien! — viņš norādīja uz Šveika nevainīgo seju, kura šķitās liecinām publikai: «Es esmu bez vainas, ļautiņi.»
Tad ieradās žandarms, izvilka no pūļa kādu pilsoni, apcietināja un aizveda, sacīdams:
— Par to jūs dabūsiet atbildēt! Es jums rādīšu, kā musināt cilvēkus un teikt, ka neviens nevar gaidīt uz Austrijas uzvaru, ja pie mums tā izturas pret kareivjiem.
Nelaimīgais pilsonis neattapās teikt nekā cita kā vien apzvērēt, ka esot miesniekmeistars no Vecā torņa un tā nemaz neesot domājis.
Tikmēr krietnais vīrs, kas ticēja Šveika nevainībai, samaksāja kancelejā divdesmit kronas Šveika vietā un aizveda viņu uz trešās klases bufeti, kur pacienāja ar alu un, uzzinājis, ka visas apliecības un dzelzceļa biļete palikusi pie virsleitnanta Luka.ša, augstsirdīgi iedeva Šveikam piecnieku biļetei un citiem izdevumiem.
Pirms aiziešanas viņš Šveikam draudzīgi teica:
— Tā, kareivīt, kā jau sacīju, kad nokļūsiet krievu gūstā, pasveiciniet no manis aldari Zemanu no Zdolbunovas. Pierakstiet manu uzvārdu! Tikai esiet prātīgs un ilgi nepalieciet frontē!
— Esiet bez bēdām, — Šveiks atbildēja, — ar svešām zemēm vienmēr ir interesanti iepazīties, turklāt par velti.
Šveiks palika sēžam pie galda viens pats, un, kamēr viņš klusībā nodzēra augstsirdīgā labdara piecnieku, ļaudis, kas nebija dzirdējuši Šveika sarunu ar stacijas priekšnieku un tikai iztālēm redzējuši pūli uz perona, stāstīja cits citam, ka noķerts spiegs, kas fotografējis staciju. To apstrīdēja kāda kundze, apgalvodama, ka par spiegu nevarot būt ne runas, bet viņa dzirdējusi, ka dragūns sakapājis gabalos virsnieku, kas lauzies iekšā klozetā, sekodams dragūna sirdspuķītei, kura ieradusies izvadīt savu mī]o.
Šiem dēkainajiem nostāstiem, kas raksturoja kara laika nervozitāti, pārvilka svītru žandarmērija, iztīrot peronu. Bet Šveiks dzēra joprojām, ar maigumu pieminēdams savu virsleitnantu. Ko tas iesāks, kad iebrauks Čechu Budejovicē un visā vilcienā neatradīs savu kalpotāju?
Pirms pasažieru vilciena pienākšanas trešās klases bufete pildījās ar kareivjiem un civilajiem. Pārsvarā bija dažādu tautību un dažādu puiku kareivji, kurus kara vētra bija iemetusi Taboras slimnīcās un kuri tagad no jauna brauca uz fronti, lai gūtu jaunus ievainojumus, sakropļojumus un ciešanas un beidzot iemantotu vienkāršu koka krustu uz kapa, kur vēl pēc gadiem Austrumgalicijas drūmajos klajumos vējā un lietū karāsies austriešu kareivju cepures ar sarūsējušu nozīmi un uz tām lāgu lāgiem uzmetīsies vecs, nīgrs krauklis, kavēdamies atmiņās par kādreizējām bagātīgajām dzīrēm, kad viņam šeit bija klāts bezgalīgs galds ar cilvēku līķiem un zirgu maitām, kad tieši zem tādas cepures, uz kādas viņš patlaban sēž, atradās visgardākais kumoss — cilvēka acis.
Viens no šādiem ciešanu kandidatiem, kas nule bija pēc operācijās izlaists no slimnīcas ar dubļiem un asinīm notrieptā uniformā, piesēdās pie Šveika galdiņa. Viņš izskatījās ierāvies, izdilis, bēdīgs. Nolicis uz galda mazu sainīti, viņš izvilka no kabatas saplīsušu naudas maku un sāka pārskaitīt naudu.
Tad viņš palūkojās Sveikā un ievaicājās:
— Magyarul? 1
— Es esmu čechs, biedri, — Šveiks atbildēja. — Vai negribi iedzert?
— Nem tudom, baratom.2
— Vienalga, biedri, labāk iemet pa krietnam! — Šveiks uzmudināja, nolikdams skumīgajam kareivim priekšā savu pilno glāzi.
Tas saprata, iedzēra, pateicās: «Koszonom szivesen,»3 —
1 Ungārs (ung.).
2 Nesaprotu, biedri (ung.).
-1 Sirsnīgi pateicos (ung.).
pētīja tālāk sava maciņa saturu un beidzot nopūtās. Šveiks saprata, ka ungārs labprāt pasūtītu alu, bet nepietiek naudas, tāpēc lika atnest vēl vienu krūzi, par ko ungārs atkal pateicās un ar zīmju palīdzību sāka Šveikam kaut ko skaidrot, rādīdams savu cauršauto roku un piemetinādams starptautiskajā valodā:
— Pif, paf, puc!
Šveiks līdzjūtīgi māja ar galvu, un klienais apārstētais, turēdams kreiso roku kādu metru no zemes un pēc tam paceldams trīs pirkstus, skaidroja, ka viņam esot mājās trīs mazi bērni.
— Ninč am, ninč am, — viņš turpināja, tā gribēdams teikt, ka tiem mājās nav ko ēst, un ar sava netīrā šineļa piedurkni, kurai bija izrāvusi caurumu lode, kas ungāru ķēniņa labā bija ieurbusies viņa miesā, noslaucīja acis, no kurām ritēja asaras.