Nebija nekāds brīnums, ka tādā sarunā Šveikam pamazām aizgāja garu ceļu viņa piecnieks un ka viņš lēnām, bet droši attālinājās no Čechu Budejovices, jo ar katru alus glāzi, ar ko viņš pamieloja sevi un apārstēto ungāru, aizvien vairāk zuda iespēja nopirkt biļeti.
Atkal cauri stacijai izgāja vilciens uz Budejovici, bet Šveiks aizvien vēl sēdēja pie gaida un klausījās, kā ungārs atkārto:
— Pif, paf, puc! Harom gyermek, ninč ara, ēljen! [51]
Pēdējo vārdu viņš izrunāja, saskandinot glāzes ar Šveiku.
— Sukā tik dzert, ungāru knisli, — Šveiks atbildēja, —>- met iekšā! Mūsējos jūs gan tā nemielojāt.. .
- Pie blakus galda kāds kareivis sāka stāstīt, ka ungāri, kad čechu 28. pulks ieradies Segedinā, ņirgājušies par čechiem un cēluši rokas uz augšu, it kā padodamies gūstā.
Tā bija svēta patiesība, tomēr stāstītājs acīm redzcimi jutās aizskarts, kaut gan vēlāk padošanās gūstā kļuva par parastu parādību čechu pulkos, un beidzot tā rīkojās arī paši ungāri, kad tiem bija apnicis kauties ungāru ķēniņa dēļ.
Vēlāk arī šis kareivis piesēdās pie Šveika galdiņa un sāka stāstīt, kā viņi Segedinā piekāvuši ungārus un izmetuši tos 110 vairākiem krogiem. Turklāt viņš atzinīgi piebilda, ka ungāri protot kauties un viņš dabūjis naža dūrienu mugurā, tā ka aizsūtīts uz aizmuguri ārstēties.
Bet nu, pēc atgriešanās, bataljona komandieris droši vien likšot viņu ieslodzīt, jo viņam vairs neesot bijis laika pienācīgi atmaksāt ungaram par dūrienu, lai arī šim plukatam kas tiktu piemiņai un būtu saglabāts čechu pulka gods.
— Ihre Dokumente, vaši tokument? — tik jauki Šveiku uzrunāja militārās patruļas priekšnieks, feldfebelis, ko pavadīja četri kareivji ar uzspraustiem durkļiem. — Man redz, sēdēt, nebraukt, sēdēt, dzert, pulka dzert, puiš!
— Man dokumentu nav, mīlīt, — Šveiks atbildēja, — tos paņēma līdzi obrlajtnants Lukaša kungs no 91. pulka, bet es paliku stacijā.
— Was ist das Wort: mīlīt? — feldfebelis uzrunāja kādu no saviem pavadoņiem, vecu zemessargu, kas likās visādi spītējam savai priekšniecībai, jo mierīgi atbildēja:
— Mīlītis nozīmē to pašu, ko feldfebeļa kungs.
Feldfebelis turpināja sarunu ar Šveiku:
— Tokuments katrs kareivs, pez tokuments likt iekš Bahn- hofs-Militarkommando den lausigen Bursch, wie einen tollen Hund.[52]
Šveiku aizveda uz stacijas komandantūru, kur sardzes telpā sēdēja kareivji, gluži līdzīgi tam vecajam zemessargam, kas savam iedzimtajam ienaidniekam, viņa feldfebeliskajai augstībai, tik jauki bija pārtulkojis vāciski vārdu «mīlītis».
Sardzes telpu rotāja litogrāfijas, kādas tolaik kara ministrija izsūtīja visām kancelejām, skolām un kazarmām.
Krietno kareivi Šveiku apsveica attēls, kas, spriežot pēc paraksta, rādīja, kā ķeizariskā un ķēnišķīgā 21. strēlnieku pulka vada komandieris Francis Hammels un kapraļi Paulharts un Bachmaiers mudina kareivjus izturēt līdz galam. Pie otras sienas karājās attēls ar parakstu: «5. honvedu huzaru pulka vada
komandieris Jans Danko izlūko ienaidnieka bateriju izvietojumu.»
Pa labi, drusku zemāk, karājās plakats: «Izcili drosmes piemēri.»
Ar tādiem piakatiem, kuru tekstu ar izdomātiem izcilas drosmes piemēriem kara ministrijas kancelejās sacerēja dažādi karadienestā iesaukti vācu žurnālisti, vecā, stulbā Austrija gribēja iedvesmot kareivjus, kuri tos nekad nelasīja, un, kad šādus lieliskus varonības piemērus viņiem nosūtīja uz fronti, iesietus grāmatās, viņi tina no lapām smēķi vai ari izlietoja tās vēl lietderīgāk, kas arī pilnīgi atbilda šo izdomāto drosmes piemēru vērtībai un garam.
Kamēr feldlebelis gāja sameklēt kādu virsnieku, Šveiks izlasīja plakatu:
Vezumnieks J o z e i s B o n g s Sanitarās vienības kareivji nesa smagi ievainotos uz ratiem, kas bija novietoti nomaļā ieplakā. Tiklīdz rati bija piekrauti, ievainotos aizveda uz pārsienamo punktu. Krievi, atklājuši sanitarās grupas atrašanās vietu, sāka apšaudīt to ar granatām. 3. ķ. un ķ. vezumnieku eskadrona kareivja Jozefa Bonga zirgu nogalināja kāda granatas šķemba. «Mans nabaga sirmīt, nu tev ir beigas!» nogaudās Bongs, bet tai pašā mirklī arī viņu ķēra granata. Tomēr viņš vēl izjūdza zirgu un aizvilka smagos ratus drošā paslēptuvē. Tad viņš atgriezās pēc nogalinātā zirga iejūga. Krievi nepārtraukti šāva. «Šaujiet vien, nolādētie negantnieki, iejūgu es jums neatstāšu!» — tā murminādams, viņš vāca kopā iejūglietas. Beidzot, savācis visu, viņš kopā ar iejūgu aizvilkās pie vezumniekiem. Te sanitari sagaidīja viņu ar bargiem pārmetumiem par ilgo prombūtni. «Es negribēju pamest tur iejūgu, tas ir gandrīz pavisam jauns. Tā mums celtos zaudējums, tā es domāju. Mums šādas mantas apkārt nemētājas,» taisnojās drošsirdīgais kareivis un tikai tagad devās uz pārsienamo punktu pieteikt savu ievainojumu. Vēlāk rotmistrs rotāja viņa krūtis ar sudraba medaļu par drošsirdību.
Kad Šveiks to bija izlasījis un feldfebelis vēl nebija atgriezies, viņš uzrunāja zemessargus, kas atradās sardzes telpā:
— Tas ir varen jauks varonības piemērs. Ja tā turpināsies, tad mūsu armijā vienmēr būs tikai jauni zirgu iejūgi; bet, kad es biju Prāgā, tad lasīju Pragas «Valdības Vēstnesī» vēl skaistāku piemēru par kādu brīvprātīgo Dr. Jozefu Vojnovu. Tas noticis Galicijā 7. jegeru pulkā. Kad sākusies durkļu cīņa, viņš dabūjis lodi galvā, bet, kad viņu nesuši uz pārsienamo punktu, viņš sācis brēkt, ka nieka skrambas dēļ neļaušoties pārsieties, un tūliņ ar savu vadu gribējis doties uzbrukumā, bet granata sadragājusi viņam potīti. Viņu atkal gribējuši nest projām, bet viņš, balstīdamies uz nūjas, steberējis vien uz frontes līniju un brucis virsū ienaidniekiem ar šo nūju, kamēr jauna granata norāvusi viņam roku. Viņš paķēris nūju otrā rokā, brēcis, ka to viņš šiem nepiedošot, un dievs vien zina, kas ar viņu būtu noticis, ja kāds šrapnelis nebūtu viņu galīgi nobeidzis. Iespējams, ka arī viņš būtu dabūjis sudraba medaļu par drošsirdību, ja nebūtu ticis nomaitāts. Kad viņam atrauta galva, tā vēl ripodama saukusi: «Kaut nāves salto elpu just jau vari, līdz galam savu pienākumu dari!»