— Ko tais avīzēs gan visu nesaraksta! — kāds sardzes kareivis noteica. — Redzējis tāds rakstītājs savām acīm, kas te notiek, tad tiktu stulbs uz laiku laikiem.
Zemessargs nospļāvās:
— Pie mums, Časlavas pulkā, bija kāds redaktors no Vīnes, vācietis. Dienēja kā jaunākais virsnieks. Nepagalam negribēja čechiski runāt, bet, kad viņu ieskaitīja kaujas rotā, kur bija tikai čechi, tad uzreiz prata čechiski.
Durvīs parādījās feldfebelis, nikni paskatījās un noburkšķēja:
— Wenn man byt drei Minuten weg, da hort man nichts anderes als cesky, cesi.[53]
Iedams ārā, acīm redzot uz restorānu, viņš sacīja zemessargu kapralim, norādīdams uz Šveiku, lai šo utaino plukatu tūliņ aizvedot pie leitnanta, līdzko tas ierodoties.
— Leitnanta kungs droši vien amizējas stacijā ar telegrāfisti, — sacīja kapralis, kad feldfebelis bija izgājis. — Viņš skrien tai pakaļ jau divas nedēļas un vienmēr atnāk pārskaities un saka: «Das ist aber eine Hure, sie will nicht mīt mir schlafen.» [54]
Laikam arī šoreiz leitnants atgriezās sliktā omā, jo pēc
brīža bija dzirdams, ka blakus istabā kāds svaida grāmatas pa galdu.
— Neko darīt, puis, jāiet vien tev būs pie viņa, — kapralis līdzjūtīgi sacīja Šveikam. — Caur viņa rokām jau gājuši daudzi kareivji, gan veci, gan jauni.
Un viņš ieveda Šveiku kancelejā, kur aiz galda ar izsvaidītiem papīriem sēdēja jauns leitnants ar neganti niknu seju.
Ieraudzījis Šveiku kapraļa pavadībā, viņš ļoti izteiksmīgi nosacīja:
— Ahā!
Kapralis raportēja:
— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, ka šis vīrs atrasts stacijā bez dokumentiem.
Leitnants palocīja galvu, it kā gribēdams teikt, ka viņš jau kopš gadiem paredzējis, ka tieši šai dienā un šai stundā Šveiku atradīs stacijā bez dokumentiem, jo, kas šai mirklī būtu uzmetis Šveikam skatienu, tam rastos iespaids, ka vispār nav iespējams, lai vīram ar tādu ārieni būtu kādi dokumenti. Šveiks šobrīd izskatījās kā nokritis no citas planētas un nu naivā izbrīnā aplūko jauno pasauli, kur viņam prasa tādas līdz šim nezināmas aplamības kā dokumentus.
Leitnants, raudzīdamies uz Šveiku, mirkli padomāja, kā sākt nopratināšanu, un tad jautāja:
— Ko jūs darījāt stacijā?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka gaidīju vilcienu uz Čechu Budejovici, lai varētu nokļūt savā 91. pulkā, kur esmu kalpotājs pie obrlajtnanta Lukaša kunga, ko biju spiests pamest tāpēc, ka mani aizveda pie stacijas priekšnieka, lai sodītu, jo mani turēja aizdomās, ka es ar trauksmes signālu esot apturējis mūsu ātrvilcienu.
— Te jau trakam jākļūst! — leitnants iebrēcās. — Stāstiet īsi un sakarīgi un nežvankstiet visādas muļķības!
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka kopš tā brīža, kad mēs ar obrlajtnantu Lukaša kungu iesēdāmies šai ātrvilcienā, kam vajadzēja mūs labi drīz nogādāt uz mūsu 91. ķ. un ķ. kājnieku pulku, mums sāka brukt virsū viena ķeza pēc otras. Vispirms mums pazuda ceļasoma, tad, ja vien kaut ko nesajaucu, kāds ģenerālmajora kungs pavisam pliku pauri . . .
— Himmelherrgott, — leitnants nopūtās.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka no manis visam jālien ārā pakāpeniski kā no veca matrača, lai visa aina būtu pārskatāma, kā to mēdza sacīt nelaiķis kurpnieks Petrliks, kad viņš savam puikam lika novilkt bikses, iekams ķērās tam klāt ar siksnu.
Un, kamēr leitnants šņāca aiz dusmām, Šveiks turpināja:
— Plikpaurim ģenerālmajora kungam es nezin kāpēc ne- iepatikos, un obrlajtnants Lukaša kungs, kura kalpotājs es esmu, izraidīja mani gaitenī. Tur mani vēlāk apvainoja, ka es esot izdarījis to, par ko jums jau ziņoju. Kamēr visu noskaidroja, es paliku uz perona viens. Vilciens bija projām, obrlajtnanta kungs ar visām somām, ar visiem saviem un maniem dokumentiem arī projām, un es te paliku sēžam bez dokumentiem kā bārenītis.
Šveiks pievērsa leitnantam tik aizkustinoši mīlīgu skatienu, ka tas pilnīgi noticēja: viss, ko runā šis puisis, kas izskatās pēc iedzimta idiota, ir svēta patiesība.
Nu leitnants uzskaitīja Šveikam visus vilcienus, kas pēc zināmā ātrvilciena gājuši uz Budejovici, un jautāja, kāpēc viņš šos vilcienus nokavējis.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks, labsirdīgi smaidīdams, atbildēja, — ka man, tā sēžot un gaidot vilcienu, atgadījās ķibele: es sāku dzert vienu alus kausu pēc otra.
— Tāds ēzelis vēl nav redzēts, — leitnants nodomāja,
viņš atzīstas pats. Cik man tādu nav bijis, un visi liegušies,
bet šis mierīgi saka: «Nokavēju visus vilcienus, jo dzēru vienu alus kausu pēc otra.»
Šos apsvērumus viņš apkopoja vienā teikumā, ar ko uzrunāja Šveiku:
— Jūs, puis, esat deģenerāts. Vai zināt, ko tas nozīmē, ja kādu nosauc par deģenerātu?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pie mums Bojištes un Kateržinkas ielas stūrī arī dzīvoja kāds deģenerāts. Tēvs viņam bija poļu grafs un māte — bērnu saņēmēja. Viņš slaucīja ielas, bet krogos pieprasīja, lai viņu godina par grafa kungu.
Leitnants atzina par labāku izbeigt sarunu un stingri noteica:
— Tāpēc es jums saku: jūs aitasgalva., jūs stulbeni, ejiet uz kasi, nopērciet biļeti un brauciet uz Budejovici! Ja es jūs te vēlreiz ieraudzīšu, tad rīkošos ar jums kā ar dezertieri. Abtreten!
Tā kā Šveiks nekustējās un joprojām turēja roku pie cepures naga, leitnants uzbrēca: