— Marsch hinaus, vai jūs nedzirdējāt, abtreten! Kapral Pa- lanek, aizvediet šo muļķadesu pie kases un nopērciet viņam biļeti uz Budejovici!
Pēc brīža kapralis Palaneks atkal ienāca kancelejā. Pavērtajās durvīs aiz Palaneka lūkojās Šveika labsirdīgā seja.
— Kas tad nu atkal noticis?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — kapralis Palaneks noslēpumaini čukstēja, — viņam nav naudas biļetei un man tāpat. Par velti viņu negrib vest, jo viņam nav dokumentu, kas apliecinātu, ka viņš brauc uz pulku.
Leitnants nelika ilgi gaidīt uz Zalamana spriedumu šai sarežģītajā jautājumā.
— Lai iet kājām, — viņš izlēma, — un lai to idiotu viņa pulkā iesēdina arestā par nokavēšanos. Vai mums par viņu galva jālauza!
— Neko darīt, draugs, — kapralis Palaneks uzrunāja Sveiku, iznācis no kancelejas, •— tev, mīļais, jākāto uz Budejovici kājām. Tur, sardzes istabā, mums ir klaips kroņa maizes, to mēs iedosim tev līdzi.
Un pēc pusstundas, kad viņi Šveiku bija pamielojuši ar melnu kafiju un bez maizes iedevuši vēl ceļam astotdajmār- ciņu tabakas, Šveiks tumšā naktī atstāja Taboru, dziedot vecu karavīru dziesmu:
Kas negrib, lai netic, bet taisnība ta, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā …
Velns to zina, kā tas gadījās, taču krietnais kareivis Šveiks negāja vis uz dienvidiem, uz Budejovices pusi, bet taisnā virzienā uz rietumiem.
Ietinies savā šinelī, viņš aukstumā soļoja pa aizputināto lielceļu kā pēdējais no Napoleona gvardes, kad tā atgriezās
no karagajiena uz Maskavu. Atšķirība bija tikai ta, ka Šveiks jautri dziedāja:
Uz špacieri es gāju Tai zaļā birztalā …
IJn piesnigušajos mežos nakts klusumā atskanēja tāda atbalss, ka ciematos sāka riet suņi.
Kad dziedāt apnika, Šveiks apsēdās uz akmeņu kaudzes ceļmalā, aizkūpināja pīpi, atpūtās un tad devās atkal tālāk, pretim jaunām Budejovices anabazes dēkām.
II
ŠVEIKA BUDEJOVICES anabaze
Seno laiku karavadonis Ksenofonts izstaigāja visu Mazaziju un nokļuva diezin kur bez kādas ģeografijas kartes. Tāpat senie goti devās savos sirojumos, nezinādami nenieka par topogrāfiju. Nepārtraukti soļot uz priekšu, pastāvīgi atrasties ienaidnieku aplenkumā, kuri gaida pirmo izdevību, lai apgrieztu pretiniekam kaklu otrādi, lauzties cauri nepazīstamiem apgabaliem — to sauc par anabazi. Ja kādam ir galva uz pleciem — kā Ksenofontam vai visām tām laupītāju ciltīm, kas saradās Eiropā nezin no kurienes, no Kaspijas vai Azovas jūras, — tas šādā gājienā var veikt īstus brīnumdarbus.
Kad Cezara romiešu leģioni tālu ziemeļos bija nokļuvuši pie Gallijas jūras (tāpat bez kādām ģeogrāfiskām kartēm), viņi
nolēma vēlreiz izmēģināt laimi un atgriezties Romā pa citu ceļu. Romu viņi ari sasniedza. Kopš tā laika, šķiet, ari radusies paruna, ka visi ceļi ved uz Romu.
Tāpat visi ceļi ved uz Čechu Budejovici, par to bija pilnīgi pārliecināts krietnais kareivis Šveiks, kad Budejovices vietā ieraudzīja kādu Milevsko novada ciematu.
Taču viņš braši soļoja tālāk, jo nekāda Milevsko nevar krietnu kareivi aizkavēt beidzot tomēr sasniegt Budejovici.
Un tā Šveiks iznira Kvjetovā, rietumos no Milevsko, kad jau bija izdziedājis visas karavīru dziesmas, tā ka pirms Kvje- tovas bija spiests atsākt savu repertuāru no jauna:
Kad laiks bija pienācis projām mums iet, Tad meičiņas nebeidza asaras liet .. .
Ceļš no Kvjetovas uz Vražu iet taisnā virzienā uz rietumiem, un Šveiks te satika kādu večiņu, kas, nākdama mājup no baznīcas, sveicināja viņu kristīgā garā:
— Dievs palīdz, zaldātiņ, uz kurieni dodaties?
— Es, māmiņ, eju uz Budejovici pie sava pulka, — Šveiks atbildēja, — dodos karā.
— Bet tad taču jūs ejat nepareizi, zaldātiņ, — večiņa izbijusies sacīja, — tā jūs savu mūžu tur nenokļūsiet. Ja jūs tāpat vien iesiet uz priekšu cauri Vražai, tad nonāksiet Klatovā.
— Es domāju, — Šveiks ar cieņu sacīja, — ka arī no Kla- tovas iespējams nokļūt Budejovicē. Tiesa, gājiens nav mazais, sevišķi tad, kad cilvēks steidzas uz savu pulku un baidās, ka par spīti visām pūlēm ierasties laikā savā vietā viņš var piedzīvot nepatikšanas.
— Pie mums arī bija viens tāds pārgalvis, viņu sauca To- ničeks Mašeks, — večiņa nopūtās. — Viņš ir rada manai māsasmeitai. Viņam bija jābrauc uz Plzenu iestāties zemessargos, un viņš aizbrauca arī, bet pēc nedēļas viņu jau meklēja žandarmi, tāpēc ka neesot savā pulkā ieradies. Un vēl pēc nedēļas viņš pārradās civilā ancukā, jo esot dabūjis atvaļinājumu. Tad ciema vecākais aizgāja pēc žandarmiem, un tie viņam to atvaļinājumu iztaisīja pavisam īsu. Nu jau atrakstījis no frontes, ka esot ievainots, viena kāja nost.
Večiņa līdzcietīgi pavērās Šveikā:
— Tur, tai mežiņā, pagaidiet mani, zaldātiņ, es jums atnesīšu strebjamus kartupeļus, lai jūs dabūjat sasildīties. Mūsu mājeli var jau no šejienes redzēt, tūliņ aiz mežiņa pa labi.
Cauri mūsu ciematam uz Vražu nevar iet, mums žandarmi kā vanagi. No mežiņa jums būs jāiet uz Malciņu. No Čižovas gan jāpiesargas, zaldātiņ. Tur žandarmi skaidri kā traki uz dezen- tieriem. Ejiet taisni cauri mežam uz Sedlecu pie Horaždovices. Tur dikti lādzīgs žandarms, tas laiž cauri visus. Vai jums kādi papīri ir uz rokas?
— Nav, māmiņ.
— Tad arī tur nav ko iet, ejiet labāk uz Radomišļu, tik raugiet nonākt tur pievakarē, kad visi žandarmi krogā. Tur Lejas ielā aiz svētā Floriana ieraudzīsiet mājiņu ar zilu apakšu, prasiet tur pēc saimnieka Melichareka. Tas ir mans brālis. Pasakiet viņam no manis labasdienas, un viņš jums parādīs, kā tikt uz to Budejovici.
Mežiņā Šveiks dabūja gaidīt kārtīgu pusstundu, bet, kad bija sasildījies ar kartupeļu viru, ko nabaga vecīte atnesa segā ievīstītā podiņā, lai vira neatdzistu, viņa izņēma no lakata apakšas šķēli taukuma un riku maizes, sabāza to visu Šveikam kabatā, pārmeta viņam krustu un sacīja, ka viņai tur esot divi mazdēli.