Tad viņa vēlreiz pamatīgi izstāstīja, caur kādiem ciematiem jāiet un no kādiem jāizvairās. Beidzot viņa izņēma no svārkiem piekārtās kabatas kronu, lai Šveiks nopērkot Malciņā degvīnu ceļam, jo līdz Radomišlai esot krietns gabals.
Apmetis Cižovai līkumu, Šveiks, sekojot vecītes padomam, devās uz austrumiem, uz Radomišļu, un prātoja, ka Budejovicē viņam jānokļūst vienalga no kādas debess puses.
Malciņā viņam piebiedrojās vecs muzikants, ko Šveiks sastapa krogā, pirkdams degvīnu tālajam ceļam uz Radomišļu.
Muzikants noturēja Šveiku par dezertieri un aicināja viņu līdzi uz Horaždovici, kur tam esot izprecēta meita, kuras vīrs arī esot dezertieris. Muzikants acīm redzot bija Malčinā pavai- rāk iemetis.
— Viņa jau divus mēnešus slēpj savu vīru kūtī, — viņš stāstīja Šveikam, — tā viņa noslēps arī tevi, un tur jūs varēsiet palikt līdz kara beigām. Diviem jums tur nebūs garš laiks.
Kad Šveiks pieklājīgi noraidīja piedāvājumu, muzikants kļuva ļoti dusmīgs, nogriezās pa kreisi uz tīrumiem un piedraudēja Šveikam, ka iešot uz Čižovu un paziņošot par viņu žandarmiem.
Nonācis Radomišlā, Šveiks pievakarē atrada Lejas ielā aiz sv. Floriana saimnieku Melichareku. Kad viņš tam nodeva
labasdienas no māsas Vražā, tas Melichareku neietekmēja ne mazākā mērā.
Viņš neatlaidīgi pieprasīja Sveika dokumentus. Redzams, viņš bija cilvēks ar aizspriedumiem, jo vienā laidā runāja par klaidoņiem, laupītājiem un zagļiem, kas bariem vien klaiņojot pa Pisekas apriņķi.
— No karaspēka mūk projām, dienēt negrib, dauzās apkārt un zog kur varēdami, — viņš runāja, zīmīgi raudzīdamies Sveikam acīs, — un tad vēl izliekas tik nevainīgi, it kā ne līdz pieci skaitīt neprastu.
— Jā, jā, patiesība kož kaulā visvairāk, — viņš piemetināja, kad Sveiks piecēlās no soliņa, — kad cilvēkam tīra sirdsapziņa, tad viņš paliek sēžam un parāda savus papīrus. Bet ja viņam tādu nav . . .
— Ardievu, vecotēv!
— Ej ar to dieviņu un citureiz pameklē lielāku muļķi!
Šveiks jau sen bija ārā, bet vecais vēl ilgi sirdījās:
— Tāds tev ejot uz Budejovici pie sava pulka! Un no Taboras! Un tad viņš, diedelnieks, vispirms iet uz Horaždovici un tad tikai uz Piseku. Tad jau viņš grib apceļot pasauli!
Šveiks nosoļoja gandrīz visu nakti un tad ieraudzīja Puti- mas tuvumā kādā tīrumā salmu kaudzi. Rakdamies salmos, viņš gluži līdzās izdzirda balsi:
— No kura pulka? Uz kurieni iedams?
—• No 91., uz Budejovici.
— Kas tev tur meklējams?
— Tur ir mans obrlajtnants.
Nu varēja dzirdēt, ka blakus nesmejas vis viens, bet veseli trīs. Kad smiekli aprima, Šveiks iejautājās, no kāda pulka šie esot. Noskaidrojās, ka divi ir no 35. pulka un viens no artilērijas, tepat no Budejovices. Trīsdesmit piektā pulka vīri dezertējuši priekš mēneša, pirms kaujas rotas formēšanas, bet arti- lerists slapstoties jau kopš mobilizācijas dienas. Viņš esot tepat no Putimas, un tā esot viņa salmu kaudze. Nakti viņš vienmēr guļot te. Pārējos divus viņš vakar sastapis mežā un paņēmis līdzi.
Visi cerēja, ka pēc viena vai diviem mēnešiem karš beigsies. Viņi domāja, ka krievi jau esot šaipus Budapeštas un ieņēmuši Moraviju. Putimā visi tā runājot. No rīta pirms gaismiņas artilerista māte atnesīšot viņiem brokastis. Pēc tam 35. pulka vīri došoties uz Strakonici, kur vienam esot krustmāte, bet tai kalnos aiz Sušiccs kāds paziņa, kam piederot zāģētava, tur viņiem būšot droša paslēptuve.
— Un tu, no deviņdesmit pirmā, vari nākt mums līdz, ja gribi, — viņi aicināja Šveiku. — Uzspļauj tam savam obrlajt- nantam!
— Tas nav tik viegli izdarāms, — Šveiks atbildēja un dziļi ierakās salmu kaudzē.
Kad viņš no rīta pamodās, visi jau bija projām, bet kāds (laikam artilerists) bija nolicis viņam kājgalī maizes doniņu ceļam.
Šveiks devās cauri mežam un pie Šteknas sastapa kādu klaidoni, pusmūža vīru, kas viņu apsveica kā vecu paziņu ar malku degvīna.
— Tā tu apkārt nestaigā, — viņš pamācīja Šveiku, — šitāda uniforma tev var dārgi maksāt. Tagad visur čum un mudž no žandarmiem, un ubagot tādās drēbēs tu arī nevari. Mūs žandarmi pašlaik tā nevajā kā agrāk, tagad viņi meklē tikai dezentierus.
— Jā, tagad viņi meklē tikai jūs, — viņš atkārtoja ar tādu pārliecību, ka Šveiks nolēma labāk nepieminēt 91. pulku. Lai klaidonis uzskata viņu, par ko grib. Kāpēc tādam lāga večukam sadragāt ilūzijas?
— Uz kurieni tu tagad tēmē? — klaidonis apvaicājās pēc brīža, kad abi bija aizkūpinājuši pīpes un pamazām apmetuši ciematam līkumu.
— Uz Budejovici.
— Kungs Jēziņ! — klaidonis nobijās. — Tur viņi tevi nogrābs kā cāli. Nebūsi vēl ne nagus apsildījis. Nē, tev jāsameklē privātās drēbes, tādas labi noplīsušas, un jāizliekas par klibu. Bet tagad esi bez bēdu, mēs iesim uz Strakonici, Voliņu un Dubu. un velns lai parauj, ja mums neizdotos kur nospert privātās drēbes. Strakonicē vēl daudz tādu godīgu muļķu, kas pat nakti neslēdz durvis ciet, kur nu vēl dienu. Tagad, ziemā, dažs labs ieiet pie kaimiņa papļāpāt — un tev drēbes rokā. Kas tev vajadzīgs? Zābaki tev ir, tātad tikai kaut kas, ko uzvilkt mugurā. Vai šinelis vecs?
— Vecs gan.
— Tad lai tas paliek. Tādus uz laukiem tagad valkā. Tev vajag bikšu un svārku. Kad tas viss būs rokā, tavas drēbes pārdosim ebrejam Hermanim Vodņanos. Viņš uzpērk visas kroņa mantas un pēc tam pārdod lauciniekiem.
— Tagad mēs iesim uz Strakonici, — viņš attīstīja tālāk savu plānu. — Četru stundu gājienā no šejienes ir vecā Švar- cenberga aitu ferma. Tur man pazīstams aitu gans, večuks jau krietni gados, mēs pārgulēsim pie viņa pa nakti, rīta agrumā dosimies uz Strakonici un ievilksim tur kādas drēbes.