Aitu fermā Šveiks sastapa patīkamu sirmgalvi, kurš vēl atcerējās, ko viņa vectēvs stāstījis par franču kariem. Sirmgalvis bija gadus divdesmit vecāks par klaidoni, tāpēc uzrunāja tiklab to, kā Šveiku par zēnu.
— Redziet, zēni, — viņš stāstīja, kad visi bija sasēdušies ap krāsni, kurā vārījās nemizoti kartupeļi, — mans vecaistēvs toreiz dezentierēja tāpat kā šis zaldātiņš. Bet Vodņanos viņu noķēra un tā noslānīja, ka no pakaļas driskas vien gāja pa gaisu. Un tomēr viņš vēl varēja teikties laimīgs. Jareša dēls no Ražicēs aiz Protivinas, vecā Jareša, dīķu sarga, vectēvs, dabūja par bēgšanu Pisekā pulveri un svinu. Un, pirms viņu
Pisekas nocietinājumos nošāva, viņš vēl dabūja skriet cauri kareivju rindai un saņēma sešsimt rungas, tā ka nāve viņam bija atvieglojums un atpestīšana. Un kad tad tu izmuld? — viņš asarainām acīm uzrunāja Šveiku.
— Pēc mobilizācijas, kad mūs veda uz kazarmām, — atbildēja Šveiks, sapratis, ka uniforma nespēj satricināt vecā aitu gana paļāvību.
— Pārkāpi pār sētu? — aitu gans ziņkāri iejautājās, acīm redzot atcerēdamies vectēva stāstus par kāpšanu pāri kazarmas sētai.
— Citādi nevarēja, vecotēv.
— Un sargu bija daudz, un viņi šāva?
— Jā, vecotēv.
— Un uz kurieni tu tagad gribi doties?
— Viņam uznācis dullums, — klaidonis atbildēja Šveika vietā. — Par visu vari grib iet uz Budejovici. Pats redzi, cilvēks jauns, prāta nav daudz, skrien tīšuprāt savam postam pretī. Man viņš drusku jāpaskolo. Nospersim kādas privātās drēbes, tad viss būs kārtībā. Līdz pavasarim kaut kā izsitīsi- mies un tad nolīgsim pie kāda saimnieka. Šogad būs liels ļaužu trūkums un bads, un runā, ka visus klaidoņus likšot pie lauku darbiem. Es tad tā domāju, ka labāk būs jāpiesakās brīvprātīgi. Cilvēku būs maz. Tie būs izkauti.
— Tad tu domā, ka šogad karš nebeigsies? — aitu gans jautāja. — Tev taisnība, manu zēn. Ir jau bijuši ilgi kari. Napoleona kari, pēc tam, kā mums stāstīts, zviedru kari, septiņu gadu kari. Bet cilvēki tos karus ir pelnījuši. Mīļais dieviņš taču to vairs nespēja noskatīties, cik viņi iedomīgi kļuvuši. Pat aitas gaļa viņiem nelīda vairs iekšā, zēni, pat tā viņiem bija par prastu. Agrāk viņi nāca bariem, lai pārdod zem rokas kādu auneli, bet uz beigām jau citu neko nerija kā cūkas gaļu, pīles un zosis un tad vēl visu ceptu sviestā vai taukos. Tāpēc arī mīļajam dieviņam dusmas uznākušas par tik lielu lepnību, bet viņi atjēgsies tikai tad, kad rīs balandas kā Napoleona karu laikos. Tāpat arī mūsu priekšniecība aiz augstprātības vairs nezināja, ko darīt. Vecais firsts Švarcenbergs, tas vēl brauca parastajos ratos, bet jaunais firsts, tas smurgulis, jau pa gabalu smird pēc sava automobiļa. Nu, gan viņam mīļais dieviņš to benzīnu salies aiz lūpas.
Kartupeļi vārījās krāsnī, ūdens burbuļoja, un vecais aitu gans pēc īsa klusuma pravieša balsī noteica:
— Un viņš, mūsu kungs un ķeizars, šai karā neuzvarēs. Cilvēkos nav nekādas sajūsmas par šo karu, tāpēc ka viņš, kā saka skolotāja kungs no Strakonices, nav ļāvies kronēties. Nu viņš var triept medu uz lūpām, kam grib. Ja tu, vecais plukata, esi solījies kronēties, tad vajadzēja turēt vārdu.
— Varbūt viņš tagad to uz ātru roku iztaisīs, — klaidonis ieteicās.
— Uz to tagad ikviens uzspļaus, manu zēn, — aitu gans pikti atsaucās. — Tev vajadzētu būt klāt, kad lejā, Skočicē, salasās kaimiņi kopā. Ikvienam kāds ir t u r, un tev vajadzētu dzirdēt, kā viņi runā. Ka pēc šā kara būšot brīvība, ka nebūšot nekādu valdnieku galmu un pat ķeizariem un firstiem atņemšot viņu muižas. Par tādām runām žandarmi jau pievāca kādu Koržineku, lai nemusinot ļaudis. Jā, žandarmiem tagad liela vara.
— Tāda viņiem vienmēr bijusi, — klaidonis sacīja. — Atceros, Kladno bija kāds žandarmērijas rotmistrs Rotera kungs. Tas bija sadomājis audzināt tā saucamos policijas suņus no vilku sugas, kas visu uzošņā, kad ir izmācīti. Un šim rotmistra kungam Kladno bija to skoloto suņu visi pasekšņi pilni. Viņiem bija sava īpaša mājiņa, kur tie dzīvoja kā tādi grafu bērni. Un pēkšņi rotmistram iešāvās prātā izmēģināt tos suņus pie mums, nabaga klaidoņiem. Viņš izlaida pavēli, lai žandarmi dzenā rokā klaidoņus pa visu Kladno apriņķi un nodod tieši viņam. Es tā vienreiz kājoju no Lanas un tā jau turos dziļi mežā, bet nekas nelīdzēja, līdz mežniecībai netiku, kur biju nodomājis iet, sagrāba mani un aizveda pie rotmistra kunga. Un to jūs, ļautiņi, ne sapnī nevarat iedomāties, kas viss man bija jāizcieš no rotmistra kunga suņiem. Vispirms viņš lika tiem mani apošņāt, tad man bija jārāpjas augšā pa trepēm, un, kad es biju uzrāpies, vienu no nezvēriem palaida vaļā, lai tas skrien man pakaļ; tas briesmeklis nostiepa mani zemē, uzgulās virsū, rūca un klabināja zobus man taisni pie rīkles. Tad to nezvēru aizveda prom un man lika noslēpties; es varot iet, kurp vien gribot. Es tad nu jozu uz Kačakas ieleju mežā un noslēpos gravā, bet pēc pusstundas divi suņi bija klāt, nogāza mani gar zemi, un, kamēr viens mani turēja aiz apkakles ciet, otrs aizskrēja uz. Kladno, un pēc stundas ieradās pats rotmistra kungs ar žandarmiem, atsauca suni, iedeva man piecas kronas un atļāva divas dienas Kladno ubagot. Bet kur nu, es aizdrāzu kā sasvilis uz Berounu un kopš tās reizes
Kladno nespēru ne kāju. No Kladno vairījās visi klaidoņi, jo rotmistra kungs visiem laida virsū savus suņus. Viņš vispār tos suņus ārkārtīgi mīlēja. Žandarmu posteņos stāstīja, ka viņš, ieradies uz inspekciju un ieraudzījis kādu vilku sugas suni, neko neesot revidējis, bet aiz prieka nožūpojis visu dienu kopā ar sardzes priekšnieku.
Un, kamēr aitu gans kāsa kartupeļus un lēja bļodā rūgušu aitas pienu, klaidonis joprojām dalījās savās atmiņās par žandarmu tiesībām: