— Lipnicē žandarmu posteņa priekšnieks dzīvoja lejā, pils pakājē, iemitinājies taisni virs sardzes telpām, bet es, vecais nelga, vienmēr turējos pie pārliecības, ka žandarmu postenim jābūt redzamā vietā, tirgus laukumā vai kur citur, nevis nomaļā ieliņā. Es sāku pilsētai no viena gala un neskatos ne uz kādiem uzrakstiem. Ņemu māju pēc mājas pa kārtai un vienā tādā namelī atveru durvis un saku: «Pazemīgi lūdzu nabaga klaidonim . . .» Jā, kundziņi mani, kājas man uzreiz bija stīvas kā mieti. Tas bija žandarmu postenis. Šautenes pie sienām, krucifikss uz galda, akti uz plauktiem, un pats kungs un ķeizars skatās man virsū taisni pāri galdam. Nepaspēju ne vārdiņu nomurmināt, te sardzes priekšnieks man klāt un turpat durvīs cirta man tādu pļauku, ka es notenterēju pa koka kāpieniem uz ielas un tā aizdrāzos, ka apstājos tikai Keižlicē. Jā, tādas ir žandarmiem tiesības.
Viņi stājās pie ēšanas un drīz likās gulēt siltajā istabā, iz- stiepušies uz soliem.
Nakti Šveiks klusām apģērbās un izgāja ārā. Austrumos cēlās augšup mēness, un tā pieaugošajā gaismā Šveiks sāka soļot uz austrumiem, daudzinādams: «Tad nu patiešām būtu jāsmejas, ja es nenokļūtu Budejovicē.»
Tā kā, izejot no meža, pa labi bija redzama kāda pilsēta, Šveiks nogriezās vairāk uz ziemeļiem un pēc tam uz dienvidiem, bet tur atkal ieraudzīja pilsētu. (Tie bija Vodņani.) Viņš veikli apmeta tai līkumu, iedams taisni pāri pļavām, un rīta saule apsveica viņu sniegotajos pakalnos pie Proti viņas.
«Arvien uz priekšu,» krietnais kareivis Šveiks uzmudināja sevi, «pienākums sauc. Man jātiek Budejovicē.»
Taču nelaimīgā kārtā Šveika kājas sāka nest viņu nevis uz dienvidiem no Protivinas, uz Budejovici, bet gan uz ziemeļiem, uz Piseku.
Ap pusdienas laiku Šveiks ieraudzīja kādu ciematu. Soļodams lejup no neliela uzkalniņa, viņš nolēma:
«Tā vairs tālāk nevar dzīties; apjautāšos, kur te iet ceļš uz Budejovici.»
Iegājis ciematā, viņš bija bezgala pārsteigts, kad uz staba pie pirmās mājas izlasīja: «Putimas ciems.»
— Kungs Jēziņ, — Šveiks nopūtās, — tātad es atkal esmu Putimā, kur jau reiz pārgulēju salmu kaudzē.
Un viņš nemaz vairs nebija pārsteigts, kad otrpus dīķa no balti krāsotas mājiņas, virs kuras karājās vista (tā šur un tur dēvēja valsts ērgli), iznāca žandarms kā zirneklis, kas dodas pārlūkot savu tīklu.
Žandarms nāca taisni šurp pie Šveika un vairāk neko nejautāja kā tikai:
— Uz kurieni?
— Uz Budejovici, uz savu pulku.
Žandarms sarkastiski iesmējās:
— Jūs taču nākat no Budejovices. Jūsu Budejovice jums jau aiz muguras. — Un viņš ievilka Šveiku žandarmērijā.
Putimas žandarmērijas vachtmistrs bija pazīstams visā apkārtnē ar savu taktisko un ātro rīcību. Viņš nekad nelamāja aizturētos vai apcietinātos, bet nopratinot tā samulsināja, ka pat nevainīgam bija jāatzīstas.
Abi žandarmi viņam piemērojās, un nopratināšanu pastāvīgi pavadīja visa žandarmērijas personālā smiekli.
— Kriminālistikās pamats ir gudrība un laipnība, — vachtmistrs mēdza teikt saviem apakšniekiem, — uzbļaut kādam nav nekādas nozīmes. Ar noziedzniekiem un šaubīgiem cilvēkiem jāapietas laipni, bet pie tam jādara viss, lai tie noslīktu jautājumu plūdos.
— Vesela būšana, kareivīt, — vachtmistrs teica, — apsēdieties labi ērti, jūs jau tā kā tā būsiet noguris ceļā, un pa- stātiet mums, uz kurieni ejat!
Šveiks atkārtoja, ka ejot uz Čechu Budejovici pie sava pulka.
— Tādā gadījumā jūs tiešām esat nomaldījies, — vachtmistrs zobodamies sacīja, — jo jūs nākat no Čechu Budejovices, par ko es jūs varu pārliecināt. Virs jums karājas Čechijas karte. Tad nu paskatieties, kareivīt! Dienvidos no mums ir Protivina. Dienvidos no Protivinas atrodas Hluboka, bet dienvidos no Hlubokas — Čechu Budejovice. Tā, nu jūs redzat, ka nevis ejat, bet nākat no Čechu Budejovices.
Vachtmistrs laipni vērās Sveikā, kas mierīgi un cienīgi teica:
— Un tomēr es eju uz Budejovici.
Tas bija vairāk nekā Galileja izteiciens: «Un tomēr tā griežas!» Jo pēdējais to droši vien izteica ļoti lielās dusmās.
— Zināt ko, kareivi, — vachtmistrs sacīja tikpat laipni kā iepriekš, — es jūs brīdinu, ka katra liegšanās tikai apgrūtina atzīšanos! Par to jūs pats vēlāk pārliecināsieties.
— Tur jums pilnīga taisnība, — Šveiks atbildēja, — ikkatra liegšanās apgrūtina atzīšanos un otrādi.
— Redziet nu, kareivi, ka jūs pats nācāt pie tāda secinājuma. Atbildiet man vaļsirdīgi, no kurienes jūs iznācāt, kā īsti jūs gājāt uz to jūsu Budejovici! Es ar nolūku saku «jūsu» Budejovici, jo acīm redzot vajag būt vēl kādai citai Budejovicei, kas atrodas ziemeļos no Putimas un lidz šim nevienā kartē nav atzīmēta.
— Es iznācu no Taboras.
— Un ko jūs Taborā darījāt?
— Es gaidīju vilcienu uz Budejovici.
— Kāpēc tad jūs nebraucāt ar vilcienu uz Budejovici?
— Tāpēc, ka man nebija biļetes.
— Bet kāpēc tad jums kā kareivim nedeva kareivja biļeti par velti?
— Tāpēc, ka man nebija nekādu dokumentu.
— Paskat vien, — žandarmērijas vachtmistrs uzvarētāja apziņā sacīja vienam žandarmam, — viņš nav tāds muļķis, kā izliekas, viņš grib nojaukt pēdas.
Vachtmistrs iesāka no jauna, it kā nemaz nebūtu dzirdējis pēdējo atbildi par dokumentiem:
— Tātad jūs iznācāt no Taboras. Uz kurieni jūs pēc tam gājāt?
— Uz Budejovici.
Vachtmistra sejas izteiksme kļuva mazliet stingrāka, un viņa skatieni krita uz ģeografijas karti.
— Vai jūs varat mums uz kartes parādīt, kā esat gājis uz Budejovici?
— Visas vietas es neatceros, zinu tikai to, ka reiz es jau biju Putimā.
Viss žandarmērijas personāls zīmīgi saskatījās, bet vachtmistrs turpināja: