— Tātad jūs bijāt Taboras stacijā. Vai jums kaut kas ir klāt? Dodiet to šurp!
Kad Šveiku pamatīgi izkratīja un neatrada nekā cita kā tikai pīpi un sērkociņus, vachtmistrs Šveikam jautāja:
— Sakiet man, kāpēc jums nekā, itin nekā nav?
— Tāpēc, ka man nekā nevajag.
— Ak tu mans dievs, — vachtmistrs nopūtās, — ar jums gan ir mocība! Jūs taču teicāt, ka reiz jau esat Putimā bijis. Ko jūs toreiz šeit darījāt?
— Es gāju cauri Putimai uz Budejovici.
— Redziet nu, kā jūs pinaties pretrunās. Jūs pats sakāt, ka esat gājis uz Budejovici, bet mēs jums nupat pierādījām, ka jūs nākat no Budejovices.
— Tādā gadījumā es būšu iztaisījis kādu līkumu.
Vachtmistrs atkal zīmīgi saskatījās ar visu žandarmērijas personālu.
— Šāda līkumošana mani pavedina uz domām, ka jūs vienkārši blandāties apkārt. Vai jūs ilgi uzturējāties Taboras stacijā?
— Kamēr aizgāja pēdējais vilciens uz Budejovici.
— Un ko jūs tur darījāt?
— Sarunājos ar kareivjiem.
Jauns visai zīmīgs vachlmistra acu uzmetiens personālām.
— Un par ko jūs, piemēram, runājāt, ko viņiem jautājāt?
— Es jautāju, no kāda pulka viņi ir un kurp brauc.
— Lieliski. Un vai jūs vēl nejautājāt, piemēram, cik vīru pulkā ir un kā tas sadalīts?
— To es nejautāju, tāpēc ka to jau sen zinu no galvas.
— Tātad jūs esat pilnīgi informēts par mūsu armijas iedalījumu?
— Protams, vachtmistra kungs.
Nu vachtmistrs izspēlēja savu pēdējo trumpi, uzvaroši no- raudzīdamies savos žandarmos:
— Vai krieviski protat?
— Neprotu.
Vachtmistrs pamāja žandarmu uzraugam, un abi izgāja blakus istabā. Te viņš sacīja, priecīgi berzēdams rokas un garā ^Izbaudīdams savu galīgo uzvaru:
— Vai jūs dzirdējāt? Viņš neprot krieviski! Re, cik slīpēts! Visur atzīstas, bet pašā svarīgākajā ne. Rīt mēs viņu nogādāsim pie apriņķa priekšnieka Pisekā. Kriminālistikā dibinās uz gudrību un laipnību. Jūs redzējāt, kā viņš pazaudēja galvu jautājumu krustugunīs. Kas to no viņa būtu domājis — no izskata pavisam stulbs, bet tieši ar tādiem cilvēkiem jābūt uzmanīgam. Pagaidām lieciet viņu aiz atslēgas, es iešu sastādīt protokolu.
Un vēl tai pašā dienā pret vakaru vachtmistrs ar laipnu smaidu pabeidza rakstīt protokolu, kur katrā teikumā bija vārds: «Spionageverdachtig» L
Jo tālāk žandarmu vachtmistrs Flanderka rakstīja savā dīvainajā kancelejiski vāciskajā valodā, jo skaidrāks viņam likās stāvoklis, un viņš nobeidza ar teikumu: «So meide ich gehor- samst, wird der feindliche Offizier heutigen Tages nach Bezirks- gendarmeriekommando Pisek iiberliefert,»[55] — pasmaidīja par savu darbu un pasauca uzraugu.
— Vai jūs ienaidnieka virsniekam devāt ko ēst?
— Pēc jūsu rīkojuma, vachtmistra kungs, mēs izsniedzam uzturu tikai tiem, ko atved un nopratina līdz pulksten divpadsmitiem dienā.
— Šoreiz būs jātaisa izņēmums, — vachtmistrs svarīgi noteica. — Tas ir kāds augstāks virsnieks, kāds no štaba. Jūs •saprotat, ka krievi te nesūtīs spiegot kaut kādu jefreitoru. Lai viņam atnes pusdienas no traktiera «Pie runča». Ja tur nekā vairs nav, lai pagatavo. Un tad lai uzvāra tēju ar rumu un arī atsūta šurp! Tikai nesakiet nevienam, kam tas būs! Vispār nestāstiet nevienam, ka mums te kāds ir! Tas ir kara noslēpums. Ko viņš tagad dara?
— Viņš palūdza drusku tabakas un sēž tagad sardzes istabā tik mierīgi, it kā atrastos savās mājās. «Jums gan te silts,» viņš saka, '«bet vai krāsns jums labi velk? Man pie jums ļoti patīk. Bet, ja krāsns vairs nevelk, tad jāiztīra dūmenis. Tikai tas jādara pēc pusdienas un vienīgi tad, ja saule nestāv virs dūmeņa.
— Cik rafinēts cilvēks! — vachtmistrs noteica apbrīnošanas pilnā balsī. — Viņš izturas tā, it kā tas uz viņu neattiektos, kaut gan labi zina, ka tiks nošauts. Tāds cilvēks jāciena, kaut viņš mūsu ienaidnieks. Tāds cilvēks taču dodas drošā nāvē. Nezinu, vai mēs būtu uz to spējīgi. Mēs varbūt sāktu svārstīties, zaudētu dūšu .. . Bet viņš mierīgi sēž un saka: «Jums gan ir silts, un krāsns labi velk.» Tas ir raksturs, uzrauga kungs. Tādam cilvēkam vajag tērauda nervu, pašaizliedzības, stingrības un sajūsmas. Ja pie mums Austrijā valdītu tāda sajūsma . .. bet labāk nerunāsim par to. Mums jau arī ir entuziasti. Vai jūs lasījāt, ko «Narodni Politika» rakstīja par to artilērijas virsleitnantu Bergeru, kas uzlīdis augšā eglē un ierīkojis tur novērošanas punktu? Kad mūsējie atkāpušies, viņš vairs nav varējis tikt zemē, jo citādi būtu saņemts gūstā. Tā nu viņš gaidījis, kamēr ienaidnieku aizdzīs. Bet tikmēr pagājušas veselas divas nedēļas, kamēr pienācis šis ilgotais brīdis. Veselas divas nedēļas viņš pavadījis kokā un, lai nenomirtu badā, apgrauzis visu egles galotni, pārtikdams no čiekuriem un skujām. Kad mūsējie atgriezušies, viņš bijis tik vārgs, ka nav varējis kokā noturēties, nokritis zemē un nosities. Viņš apbalvots pēc nāves ar zelta medaļu «Par drošsirdību».
Un vachtmistrs nopietni piemetināja:
— Jā, tā ir pašuzupurēšanās, uzrauga kungs, tā ir varonībai' Nu paskat, kā mēs aizpļāpājāmies, steidzieties nu pēc pusdienām un pa to laiku iesūtiet viņu pie manis!
Uzraugs atveda Šveiku, un vachtmistrs, laipni pamājis tam un piedāvājis krēslu, apjautājās, vai viņam vecāki vēl dzīvi.
— Nē.
Vachtmistram tūliņ iešāvās prātā, ka tas tiešām ir labi, jo tad vismaz pēc šā nelaimīgā neviens neraudās. Viņš nenovērsa acu no Šveika labsirdīgās sejas, uzsita tam pēkšņā sirsnības uzplūdumā uz pleca un, pieliecies tuvāk, apjautājās tēvišķīgā balsī:
— Nu, kā jums patīk Čechi jā?