72345
prasījumiem, kapec nav atbildes uz anketu Nr. - -—d, kā
/ ā 1 a/1
88992
izpildīta instrukcija Nr. ———— z, kadi praktiskie rezultāti
612. gleh
123456
direktivai Nr. T^rTT" V utt.
1292 b/r
Visvairāk raižu sagādāja instrukcija par algotu aģentu un ziņotāju vervēšanu no vietējiem iedzīvotājiem. Tā kā vacht- mistram likās neiespējami atrast tādu cilvēku Blatas apkaimē, kur ļaudīm tik cieti pauri, tad viņam ienāca prātā iesaistīt šajā darbā sādžas ganu, ko sauca «Pepiks-Hop». Šis Pepiks bija kretīns, kas vienmēr palēcās, kad viņam tā uzsauca, viens no tiem nožēlojamiem radījumiem, kam darījusi pāri ir daba, ir
cilvēki, turklāt vēl kroplis. Par pāris guldeņiem gadā un trūcīgu uzturu viņš ganīja sādžas lopus.
Šo cilvēku vachtmistrs atsauca un uzrunāja:
— Pepik, vai tu zini, kas ir «vecais Stebere»
— Mē-ē.
— Nebiēj, bet atceries, ka tā sauc mūsu ķeizaru. Tu zini, kas ir mūsu ķeizars?
— Mūtu ķeidart.
— Labi, Pepik! Tātad atceries: ja tu, iedams no mājas uz māju pusdienās, kaut kur dzirdēsi, ka mūsu ķeizars ir ragu- lops vai kas tamlīdzīgs, tad tūliņ atnāc pie manis un paziņo. Par to tu dabūsi 20 helleru. Un, ja tu dzirdi kādu sakām, ka mēs neuzvarēsim karā, tad tu, saproti, nāc atkal pie manis un
[1] Austroungārijas ķeizara Franča Jozefa I palama.
pasaki, kurš tā runāja, — dabūsi atkal 20 helleru. Bet, ja es uzzināšu, ka tu ko esi noslēpis, tad tev klāsies slikti. Es tevi arestēšu un nosūtīšu uz Piseku. Un tagad — hop!
Kad Pepiks palēcās, viņš tam iedeva divus 20 helleru gabalus un mierīgi uzrakstīja raportu apgabala žandarmu pārvaldei, ka atradis ziņotāju.
Otrā dienā pie viņa ieradās mācītājs un noslēpumaini paziņoja, ka šorīt agri saticis sādžas ganu Pepiku-Hop un tas viņam sacījis: «Cienīgtēv, vachtmistra kungs vakar teica, ka mūsu ķeizars — ragulops un ka mēs karu zaudēsim. Mē, hop!»
Tā kā no mācītāja joprojām pienāca šādi ziņojumi, tad vachtmistrs Flanderka pavēlēja apcietināt sādžas ganu., kuram pēc tam Hradčanos piesprieda 12 gadu cietuma par pretval- stisku propagandu, musināšanu uz sacelšanos, majestates apvainošanu un virkni citu noziegumu un pārkāpumu.
Pepiks-Hop izturējās tiesā tā, it kā atrastos ganībās vai pie saviem kaimiņiem. Uz visiem jautājumiem viņš tikai blēja un pēc sprieduma pasludināšanas izsaucās: — Mē, hop! — un palēcās. Par to viņu disciplināri nosodīja ar cietu guļvietu, ieslodzīšanu viennīcā un trim gavēņa dienām nedēļā.
No tā laika žandarmu vachtmistrs palika bez ziņotāja un mierināja, sevi ar to, ka izdomāja neesošu ziņotāju, izgudroja tam vārdu un tā paaugstināja savus ienākumus par piecdesmit kronām mēnesī, kuras traktierī «Pie runča» nodzēra. Pēc desmitās glāzes viņu parasti sāka mocīt sirdsapziņa, alus šķita rūgts, bet no kaimiņiem viņš dzirdēja vienmēr to pašu: — Mūsu vachtmistra kungs šodien tāds sērīgs, nav nemaz labā omā. — Tad viņš devās mājup, bet pēc viņa aiziešanas kāds vienmēr sacīja: — Mūsējie bus dabūjuši Serbi jā pa biksēm, ja jau vachtmistrs tāds nolaidies.
Bet vachtmistrs mājās izpildīja atkal vienu anketu: «Vietējo iedzīvotāju'noskaņojums — Ia.»
Vachtmistra kungam bieži gadījās pavadīt garas naktis bez miega. Viņš pastāvīgi gaidīja kādu revīziju vai izmeklēšanu. Naktīs viņš sapņos redzēja cilpu, redzēja, ka viņu ved pakārt un ka pats aizsardzības ministrs vēl jautā viņam pie pašām karātavām: «Vachtmistr, kur ir atbilde uz apkārtrakstu 23792
Nr ' 1789678 XYZ? »
Bet tagad! Likās, it kā no visiem žandarmērijas iecirkņa stūriem skanētu senais mednieku sveiciens: «Ar labu lomu!» Un žandarmu vachtmistrs Flanderka nešaubījās, ka pats apgabala pārvaldes priekšnieks uzsitīs viņam uz pleca un teiks: «Ich gratuliere Ihnen, Herr Wachtmeister.» [56]
Vachtmistrs iztēlojās arī citas vilinošas ainas, kas radās kādā viņa birokrātā smadzeņu ielokā: atzinības zīme, paātrināta iecelšana nākamajā dienesta pakāpē, viņa kriminalistisko spēju atzīšana, kas viņam pavērs ceļu uz karjeru.
Viņš pasauca uzraugu un jautāja:
— Vai pusdienas dabūjāt?
— Viņam atnesa žāvētas ribiņas ar kāpostiem un kned- Hikiem. Viras vairs nebija. Viņš izdzēra tēju un prasa vēl.
— Lai viņam tiek arī! — vachtmistrs augstsirdīgi atļāva. — Un, kad viņš izdzer tēju, atvediet viņu pie manis!
-— Nu, vai labi garšoja? — vachtmistrs jautāja, kad uzraugs atveda pēc pusstundas Šveiku, paēdušu un mierīgu kā vienmēr.
— Varēja jau iztikt, vachtmistra kungs, tikai kāpostu derēja vairāk. Bet ko lai dara, es jau zinu, ka mani nebija gaidījuši. Ribiņas bija labi nožāvētas, tai vajadzēja būt mājās žāvētai gaļai no pašu cūkas. Tēja ar rumu man arī gāja pie sirds.
Vachtmistrs paskatījās uz Šveiku un ievaicājās:
— Vai tiesa, ka Krievijā dzerot daudz tējas? Vai tur rums ari dabūjams?
— Rumu var dabūt visā pasaulē, vachtmistra kungs.
«Skaties, kā izlokās,» vachtmistrs nodomāja. «Vajadzēja
■gan agrāk padomāt, ko runā.» Un, pieliecies tuvāk Šveikam, •draudzīgi ieprasījās: — Vai Krievijā glīti skuķi?
— Glīti skuķi, visur atrodami, vachtmistra kungs.
«Ak tu blēdis!» vachtmistrs atkal nodomāja. «Viņš cer tā izkulties no klizmas.»
Un vachtmistrs laida darbā savu lielāko lielgabalu:
— Ko iūs gribējāt darīt 91. pulkā?
— Doties kopā ar to uz fronti.
Vachtmistrs apmierināts paskatījās uz Šveiku un noteica:
— Tas ir lieliski. Pats labākais līdzeklis nokļūt Krievijā.
«Tiešām skaisti izdomāts,» vachtmistrs priecājās, vērodams, kā viņa vārdi ietekmēs Šveiku. Tomēr viņš neredzēja nekā cita kā pilnīgu mieru.