«Tas cilvēks pat acu nepamirkšķina,» vachtmistrs šausmās domāja. «Tā ir viņa militārā audzināšana. Ja es būtu viņa vietā un man kāds tā teiktu, es uz kājām nenoturētos …»
— Rīt mēs jūs nosūtīsim uz Piseku, — viņš kā garāmejot piebilda. — Vai esat kādreiz bijis Pisekā?
— Jā, 1910. gadā — ķeizariskajos manevros.
Vachtmistra smaids pēc šās atbildes kļuva vēl laipnāks un
starojošāks. Viņš juta savā sirdī, ka savā nopratināšanas sistēmā pārspējis pats sevi.
— Vai jūs palikāt manevros līdz beigām?
—• Protams, vachtmistra kungs. Es biju kājnieks.
Un Šveiks atkal tikpat mierīgi noraudzījās vachtmistrā, bet tas vairs nevarēja rimties aiz prieka un nepacietības. Viņam gribējās ātrāk ierakstīt papildu ziņas savā raportā. Viņš pasauca uzraugu, lika aizvest Šveiku atpakaļ un papildināja savu raportu šādi: «Viņa plāns bija tāds: iekļūstot 91. kājnieku pulkā, doties kopā ar to uz fronti, lai pie pirmās iespējas nokļūtu Krievijā, jo viņš bija pārliecinājies, ka, ievērojot Austrijas varas orgānu modrību, cita ceļa, kā tikt atpakaļ, nav. Ka viņš būtu sekmīgi izvedis savu nodomu 91. kājnieku pulkā, tas pilnīgi skaidrs, jo pēc ilgākas nopratināšanas viņš atzinās, ka 1910. gadā piedalījies ķeizariskajos manevros Pise- kas apkārtnē kā kājnieku pulka ierindnieks. No tā secināms, ka viņš savā nozarē ir liels speciālists. Atļaušos uzsvērt, ka pret viņu savāktie apvainojumi ir manas nopratināšanas sistēmas rezultāts.»
Durvīs parādījās uzraugs.
— Vachtmistra kungs, viņš grib uz ateju.
— Durkli augšā! — vachtmistrs izlēma. — Vai nē, pagaidiet! Atvediet viņu pie manis!
— Jūs gribat iet uz ateju? — viņš laipni uzrunāja Šveiku.
— Vai tik tur neslēpjas kas cits?
— Nudien, nekas cits, tikai lielā vajadzība, vachtmistra kungs.
— Nu, skatieties, lai tik nebūtu kas cits! — vachtmistrs nozīmīgi atkārtoja, piestiprinot pie jostas dienesta revolveri.
— Es iešu jums līdzi.
— Man ir ļoti labs revolveris, — viņš ceļā teica Šveikam.
— Septiņas patronas — un šauj precizi.
Iekams viņi izgāja pagalmā, vachtmistrs piesauca uzraugu un klusām pavēlēja:
— Piespraudiet durkli un nostājieties aiz atejas, kamēr viņš tur sēdēs, lai viņš neizkļūst ārā caur mēslu bedri!
Ateja bija maza, parasta koka būda, kas bēdīgi stāvēja pagalma vidū pie bedres ar vircu, kura te saplūda no tuvējas mēslu kaudzes. Būda bija krietni veca, tanī vesela paaudze bija kārtojusi savas neatliekamās vajadzības. Tagad tanī sēdēja Šveiks, turēdams durvis ciet aiz aukliņas, bet no mugurpuses uzraugs raudzījās Šveikam dibenā, lai Šveiks neiedomātos rakties cauri mēslu bedrei.
Žandarmu vachtmistra vanaga acis visu laiku bija pievērstas durvīm. Viņš apsvēra, kurā kājā Šveikam šaut, ja tas mēģinātu bēgt.
Bet durvis mierīgi atvērās, apmierinātais Šveiks iznāca ārā un uzrunāja vachtmistru:
— Vai es nesēdēju pārāk ilgi? Varbūt es jūs aizkavēju?'
— O nē, nebūt ne, — vachtmistrs atbildēja, klusībā prātodams: «Kas par kārtīgiem, labi audzinātiem cilvēkiem! Viņš. taču zina, kas viņu gaida, bet visu cienību! Viņš uzvedas- priekšzīmīgi līdz pēdējam brīdim. Vai mūsējie tā izturētos, viņa vietā?»
Vachtmistrs nosēdās sardzes telpā blakus Šveikam uz žandarma Rampas tukšās guļvietas. Rampa bija norīkojumā līdz rītam, un viņam bija jāapstaigā sādža, bet viņš šajā brīdī gluži mierīgi sēdēja Protivinā traktierī «Pie melnā zirga» un spēlēja ar kurpniekiem sešdesmit seši, skaidrodams kāršu dalīšanas laikā, ka Austrijai noteikti jāuzvar.
Vachtmistrs aizsmēķēja pīpi, deva ari Šveikam iebāzt tabaku, uzraugs piemeta krāsnī malku, un žandarmērijas iecirknis pārvērtās par omulīgāko stūrīti zemes virsū, par klusu, patvērumu, siltu ligzdiņu, kur tik patīkami papļāpāt, iestājoties ziemas krēslai.
Tomēr visi klusēja. Vachtmistram nedeva miera kāda doma, un viņš beidzot griezās pie uzrauga:
— Manuprāt, tas nav pareizi, ka spiegus kar. Cilvēkiem, kuri uzupurējas pienākuma vārdā, par savu, tā sakot, tēviju, vajadzētu piespriest godīgāka veida nāves sodu, caur svinu un pulveri. Kā jūs domājat, uzrauga kungs?
— Protams, ka viņus vajadzētu šaut, nevis kārt, — uzraugs, piekrita, — jo pieņemsim, ka ari mūs sūtītu izlūkos un teiktu: «Uzziniet, cik krieviem ložmetēju viņu ložmetējnieku rotās!» Mums būtu jāpārģērbjas un jāiet, un par to lai mani pakārtu kā kādu laupītāju vai slepkavu?
Uzraugs tā uztraucās, ka uzlēca kājās un izsaucās:
— Es prasu, lai mani nošautu un apglabātu ar militāru godu!
— Tur ir viens mazs āķītis, — Šveiks piezīmēja. — Ja cilvēks b€is izveicīgs, tad tam neviens nekā nepierādīs.
— Pierādīs gan, — vachtmistrs uzsvērti atbildēja, — pat ja cilvēks ir tik izveicīgs, ka izdomājis savu īpašu metodi. Gan jūs vēl par to pārliecināsieties. Jā, gan pārliecināsieties, — viņš atkārtoja mierīgāk, pavadīdams savus vārdus ar laipnu smaidu. — Pie mums nevienam neizdodas izlocīties, vai ne, uzrauga kungs?
Uzraugs piekrītot pamāja un piemetināja, ka dažiem cilvēkiem viņu lieta jau iepriekš paspēlēta un tad nelīdz nekāda ārēja miera maska. Jo cilvēks izskatās mierīgāks, jo tas vairāk liecina pret viņu.
— Jūs esat apguvis manu metodi, uzrauga kungs, — vachtmistrs ar lepnumu noteica. — Miers, tas ir ziepju burbulis, bet liekuļots miers pats ir corpus delictiJ . — Bet tad viņš pārtrauca savas teorijas izklāstīšanu un griezās pie uzrauga:
— Ko lai mēs ēdam vakariņās?
— Vai jūs šovakar neiesiet uz traktieri, vachtmistra kungs?
Šis jautājums radīja vachtmistram jaunu grūtu problēmu, kas bija steidzami atrisināma.