Ja nu tas tur aizbēg, izmantodams šonakt viņa prombūtni? Uzraugs ir gan uzticams, uzmanīgs cilvēks, bet viņam tomēr aizbēga divi klaidoņi. Patiesībā gan uzraugs, negribēdams brist pa sniegu līdz Pisekai, bija tos abus palaidis vaļā pie Režices un formas pēc izšāvis gaisā.
— Aizsūtīsim mūsu veceni pēc vakariņām, un alu lai viņa nes šurp krūzē, — vachtmistrs atrisināja grūto problēmu.
— Lai vecā dabū drusku izkustēties!
Un vecā Peizleriene, kas viņus apkalpoja, tiešām dabūja izkustēties.
Pēc vakariņām ceļā starp žandarmērijas iecirkni un traktieri «Pie runča» valdīja nepārtraukta kustība. Vecās Peizle- rienes lielo zābaku neparasti daudzās pēdas šinī satiksmes līnijā liecināja, ka vachtmistrs pilnā mērā atlīdzināja sev savu neierašanos «Pie runča».
Un, kad beidzot vecā Peizleriene ieradās traktierī un paziņoja, ka vachtmistra kungs sūta sveicienus un liek atsūtīt viņam pudeli kontušovkas, saimnieka ziņkāre vairs nebija valdāma.
— Kas viņiem tur ir? — vecā Peizleriene pārvaicāja.
— Kāds aizdomīgs cilvēks. Taisni kad es taisījos iet projām, viņi abi sēdēja apkampušies, bet vachtmistra kungs glaudīja viņam galvu un tik daudzināja: «Ak tu manu zelta slavu gal- viņ, manu mazo spiedziņ!»
Bija jau krietni pāri pusnaktij, un uzraugs, skaļi krākdams, gulēja izstiepies savā guļvietā pilnā formas tērpā. Vachtmistrs sēdēja viņam pretim, turēdams vienā rokā pudeli ar kontušov-
kas atliekām, ar otru apskaudams Šveika kaklu. Asaras ritēja pa vachtmistra iedegušajiem vaigiem, ūsas viņam bija salipušas no kontušovkas, un viņš tikko spēja mēli kustināt:
— Nē, atzīsties, ka viņiem Krievijā nav tik labas kontušovkas, lai es varu mierīgi gulēt! Atzīsties, kā vīram klājas!
— Viņiem nav gan.
Vachtmistrs smagi uzgūlās Šveikam uz pleca.
— Tu man dari prieku, kad tu atzīsties. Tā arī vajag nopratināšanā. Ja jau vainīgs, ko tad vēl liegties?
Viņš piecēlās un, streipuļodams ar tukšo pudeli uz savas istabas pusi, šļupstēja:
— Ja es nebūtu tūliņ uztr-rāpījis p-pareizo ceļu, tad viss būtu iznācis ci-citādi.
lekāms viņš ar visu apģērbu iekrita gultā, viņš izvilka no rakstāmgalda savu ziņojumu un mēģināja to papildināt ar šādiem datiem:
«Ich muss noch dažu beizufūgen, dass die russische Kon- tuszowka uz 56. § pamata …» 1
Uz papīra uzkrita tintes traips, ko viņš nolaizīja, tad iekrita, muļķīgi smaidīdams, gultā un aizmiga kā nosists.
Uz rīta pusi uzraugs, kas gulēja pie pretējās sienas, sāka tā krākt un svilpt caur degunu, ka Šveiks pamodās. Viņš piecēlās, sapurināja uzraugu un likās atkal gulēt. Gaiļi sen bija nodziedājuši un saule jau uzlēkusi, kad vecā Peizleriene, arī aizgulējušies aiz noskraidīšanās naktī, ienāca krāsni kurt. Viņa atrada durvis vaļā un visus iegrimušus dziļā miegā. Sardzes istabā vēl dūmoja petrolejas lampa. Vecā Peizleriene sacēla traci un izvilka uzraugu un Šveiku no gultas. Uzraugam viņa teica: — Kā jums nav kauna gulēt bez izģērbšanās kā dieva lopiņam! — bet Šveiku pamācīja, lai tas vismaz bikšu priekšu aiztaisot ciet, kad ieraugot sieviešus.
Beidzot viņa enerģiski uzaicināja samiegojušos uzraugu, lai tas modinot vachtmistra kungu, jo kas tā par kārtību tik ilgi vāļāties.
— Jūs nu gan esat kritis labās rokās, — viņa sirdīgi teica Šveikam, kamēr uzraugs modināja vachtmistru, — viens lielāks žūpa par otru. Gatavi nodzert savu miesīgo tēvu. Man viņi parādā par apkopšanu jau trīs gadi, bet, tikko es to pieminu, tā. vachtmistrs vienmēr saka: «Stāviet labāk klusu, citādi es jūs iesēdināšu, mēs zinām, ka jūsu dēls ir malu mednieks un zog kunga mežā malku.» Tāpēc tad es mocos ar viņiem jau ceturto gadu.
Vecene smagi nopūtās un turpināja savu sirdīgo murmināšanu:
— Galvenais — piesargieties no vachtmistra! Viņš ir tik glums un laipns, bet īstenībā liels nelietis. To vien gudro, kā tik saņemt kādu ciet.
Vachtmistru uzmodināt bija ļoti grūti. Uzraugam bija lielas pūles pārliecināt viņu, ka ir jau rīts.
Beidzot viņš pamodās, izberzēja acis un kā pa miglu sāka atcerēties pagājušo vakaru. Pēkšņi viņa smadzenēs iešāvās drausmīga doma, kuru viņš, uzmezdams nedrošu skatienu uzraugam, ietvēra vārdos:
— Vai viņš aizbēga?
— Kāpēc? Viņš taču kārtīgs cilvēks.
1 Man vēl šeit jāpiemetina, ka krievu kontušovka … (vāc.).
Uzraugs sāka staigāt pa istabu, paskatījās pa logu, atgāja nost, noplēsa uz galda guļošai avīzei stūrīti un sāka veidot pirkstos papīra lodīti. Varēja redzēt, ka viņš grib ko sacīt.
Vachtmistrs nedroši paskatījās uz viņu un beidzot sacīja, gribēdams iegūt pilnīgu skaidrību par to, ko jau paredzēja:
— Es jums palīdzēšu, uzrauga kungs. Es laikam vakar būšu palaidis visādas muļķības, vai ne?
Uzraugs pārmetoši paskatījās uz savu priekšnieku:
— Kaut jūs zinātu, vachtmistra kungs, ko jūs visu vakar sarunājāt, kādas valodas jūs ar viņu vedāt!
Un, pieliecies pie vachtmistra auss, viņš sāka čukstēt:
— Ka mums, čechiem un krieviem, esot vienas slavu asinis, ka nākamo nedēļu Nikolajs Nikolajevičs jau būšot Pršerovā, ka Austrija ilgāk neizturēšot, — un lai viņš pie turpmākās nopratināšanas liedzoties un melojot, ko mākot, lai novilcinātu visu līdz tai dienai, kad kazaki viņu atbrīvošot, ka Austrija drīz sabrukšot, ka viss būšot tā kā husitu karā, kad zemnieki devušies ar spriguļiem uz Vīni… Ka mūsu kungs un ķeizars esot vārgs večuks, kas drīz vien atstiepšoties, ka ķeizars Vilhelms esot īsts zvērs … Ka jūs viņam sūtīšot uz cietumu naudu uzturam un sazin ko vēl ne .. .
Uzraugs atvirzījās nost no vachtmistra un piebilda:
— To visu es atceros labi, jo sākumā vēl nebiju tik pilnā. Nu, bet tad es arī piesūcos un vairs nezināju ne rīta, ne vakara.