Vachtmistrs paskatījās uz uzraugu.
— Bet es atkal atceros, — viņš teica, — ka jūs sacījāt, it kā mēs Krievijai netiekot līdzi, un ka jūs brēcāt, mūsu vecajai dzirdot: «Lai dzīvo Krievija!»
Uzraugs sāka nervozi soļot pa istabu.
— Jā, jūs rēcāt tos vārdus visā rīklē, — vachtmistrs turpināja, — un tad jūs iegāzāties gultā un sākāt krākt.
Uzraugs apstājās pie loga un, bungodams pa rūti, sacīja:
— Jūs jau arī mūsu vecās klātbūtnē ūdeni mutē vis neieņēmāt, vachtmistra kungs, un es atceros, ka jūs teicāt: «Ņemiet vērā, vecā, ka ikviens ķeizars un ķēniņš domā tikai par savu kabatu un tāpēc arī karo, kaut viņš arī būtu tik vecs kā mūsu Stebere, kuru nevar laist nost no naktspoda, lai viņš nepietaisa visu Šēnbrunu.»
—• Vai es tiešām tā runāju?
— Jā, vachtmistra kungs, tā jūs tiešām runājāt pirms tam,
kad gājāt pagalmā āžus dīrāt, un vēl saucāt: «Vecen, iebāz man pirkstu rīklē!»
— Nu, jūs arī jauki izrunājāties, — vachtmistrs viņu pārtrauca. — Kur jūs ķērāt tādas aplamības, ka Nikolajs Nikola- jevičs būšot Čechijas ķēniņš?
— Kaut ko tādu es gan neatceros, — uzraugs bikli atsaucās.
— Kur nu jūs to atcerēsieties! Jūs jau bijāt pilns kā lūks, actiņas tik šauras kā cūkai, un, kad jūs gribējāt iziet ārā, tad durvju vietā līdāt krāsnī.
Abi brīdi klusēja, kamēr vachtmistrs pārtrauca klusēšanu:
— Es taču jums esmu teicis, ka alkohols ir mūsu posts. Jūs nevarat daudz panest un tomēr dzerat. Kas tad būtu, ja viņš mums būtu aizbēdzis? Kā to varētu izskaidrot? Ak dievs, man galva plīst pušu.
— Es jums saku, uzrauga kungs, — vachtmistrs turpināja, — taisni tāpēc, ka viņš nav aizbēdzis, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir bīstams un rafinēts cilvēks. Kad viņu nopratinās, viņš sacīs, ka durvis bija visu nakti vaļā, ka mēs abi bijām piedzēruši un viņš būtu varējis tūkstoš reižu aizbēgt, ja būtu juties kur vainīgs. Laime vēl, ka tādam cilvēkam netic, un, ja mēs ar zvērestu apliecināsim, ka tas viss viņa izdomas un bezkaunīgi meli, tacl pats dievs kungs viņam nevarēs palīdzēt. Viņš tikai dabūs lieku paragrafu uz kakla. Protams, viņa stāvoklī tas bijis nebijis … Kaut jel man galva tā nesāpētu!
Klusums. Pēc mirkļa vachtmistrs ierunājās:
— Pasauciet mūsu veco!
— Klausieties, vecā, — viņš uzrunāja Peizlerieni, stingri raudzīdamies tai sejā, — dabūjiet kaut kur krucifiksu uz postamenta un atnesiet šurp!
LJn atbildei uz Peizlerienes jautājošo skatienu viņš uzbrēca:
— Tā kā būtu tūliņ atpakaļ!
Vachtmistrs izņēma no galda divus sveču galiņus, uz kuriem vēl bija manāma laka, ar ko apzīmogoja dienesta sūtījumus. Kad beidzot vecene atnesa krucifiksu, viņš nostatīja to uz galda malas starp svecēm, aizdedzināja tās un nopietnā balsī sacīja:
— Apsēdieties, vecā!
Pārbiedētā Peizleriene atslīga uz dīvana un apjukumā raudzījās uz vachtmistru, svecēm un krucifiksu. Viņa bija šausmu pārņemta, un viņas ceļi drebēja, tāpat kā rokas uz priekšauta..
Vachtmistrs svarīgiem soļiem pagājās šurp un turp, tad apstājās viņas priekšā un svinīgi sacīja:
— Vakar vakarā jūs bijāt lieciniece lielam notikumam. Varbūt jūsu stulbais prāts to pat nespēja aptvert. Tas kareivis tur, vecā, ir izlūks, spiegs.
— Jēzus Marija! — Peizleriene iekliedzās. — Svētā Skoči- ces dievmāte!
— Klusu, vecā! Lai mēs no viņa kaut ko uzzinātu, mums vajadzēja dažādi izrunāties. Jūs taču dzirdējāt, kādas jocīgas sarunas mums bija?
— Dzirdēju gan, — Peizleriene trīcošā balsī atbildēja.
— Visas šīs runas, vecā, bija vajadzīgas, lai viņš atzītos, lai viņš mums uzticētos. Tas mums izdevās. Mēs no viņa visu izdabū]ām. Viņš uzķērās uz ēsmas.
Vachtmistrs pārtrauca uz mirkli savu runu, lai sakārtotu sveču, degļus, un tad svarīgi turpināja, cieši raudzīdamies Peiz- lerienē:
— Jūs tur bijāt, vecā, jūs esat šā noslēpuma, līdzzinātāja. Tas ir amata noslēpums. Par to jūs nedrīkstat nevienam minēt ne vārda. Pat uz nāves gultas ne, citādi jūs nedrīkstēs apglabāt kapsētā.
— Jēzus, Marija, un Jāzeps! — Peizleriene vaimanāja. —• Kaut. es, nelaimīgā, te nebūtu kāju iespērusi!
— Negaudojiet, vecā, nāciet šurp pie krucifiksa un uzlieciet uz tā divus labās rokas pirkstus! Jūs nodosiet zvērestu. Atkārtojiet, ko es jums teikšu!
Peizleriene, nepārtraukti vaimanādama, steberēja uz galda pusi.
— Svētā Skočices dievmāte, kāpēc man te vajadzēja spert savu kāju!
No krucifiksa uz viņu raudzījās Kristus sagrauztā seja, sveces kūpēja, un viss tas Peizleriene! likās kaut kas spokains, pārdabisks. Viņa vairs neko nesajēdza, ceļi viņai grīļojās un rokas drebēja.
Viņa pacēla divus pirkstus uz augšu, un žandarmu vachtmistrs skaitīja viņai uzsvērti un svinīgi priekšā:
— Es zvēru visuvarenā dieva un jūsu priekšā, vachtmistra kungs, ka par visu to, ko es te redzēju un dzirdēju, neteikšu nevienam ne pušplēsta vārda līdz pat savai nāves stundiņai, pat ja man kāds to prasītu. Lai clievs man uz to palīdz!
— Tagad noskūpstiet krucifiksu, vecā! — vachtmistrs pavēlēja, kad Peizleriene, drausmīgi elsodama, bija nodevusi zvērestu un dievbijīgi pārkrustījusies.
— Un tagad nesiet krucifiksu atpakaļ, no kurienes paņēmāt, un sakiet, ka man to vajadzēja nopratināšanā!
Pārbijusies vecene ar krucifiksu izgāja uz pirkstgaliem no istabas, un pa logu varēja redzēt, ka viņa pastāvīgi atskatījās uz žandarmērijas iecirkni, it kā gribētu pārliecināties, ka tas nav tikai sapnis, bet ka viņa tiešām priekš dažām minūtēm pārdzīvojusi kaut ko šausmīgu.