Vachtmistrs tikmēr pārrakstīja savu ziņojumu, ko nakti bija papildinājis ar tintes traipiem un tad nolaizījis kopā ar visu uzrakstīto, it kā uz papīra būtu marmelade.
Viņš pārstrādāja ziņojumu pilnīgi, bet tad iedomājās, ka nav vēl noskaidrojis vienu jautājumu. Tāpēc viņš lika atsaukt Šveiku un noprasīja tam:
— Vai jūs protat fotografēt?
— Protu.
— Kāpēc jās nenēsājat sev līdzi fotoaparatu?
— Tāpēc, ka man fotoaparata nav, — skanēja vaļsirdīga un skaidra atbilde.
— Bet, ja jums būtu aparats, vai tad jūs fotografētu? — vachtmistrs jautāja.
— Ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs, — Šveiks vientiesīgi atbildēja, mierīgi izturēdams vachtmistra neizpratnes pilno skatienu. Vachtmistram atkal tā sāka sāpēt galva, ka viņš nevarēja izdomāt cita jautājuma kā tikai:
— Vai jums būtu grūti nofotografēt staciju?
— Vieglāk par visu citu, — Šveiks atbildēja, — jo stacija nekustas, bet stāv uz vietas un nav mācāma kā cilvēks, lai taisa smaidīgu ģīmi.
Tā vachtmistrs varēja papildināt savu raportu: «Zu dem Bericht Nr. 2172 melde ich …» [57]
Un vachtmistrs cītīgi turpināja: «Starp citu, viņš nopratināšanas laikā atzinās, ka prot fotografēt un labprāt fotografē stacijas. Fotoaparata gan pie viņa neatrada, bet ir aizdomas, ka viņš to kaut kur noslēpis un nenēsā tāpēc līdz, lai novērstu no sevis uzmanību, par ko liecina viņa paša atzīšanās, ka viņš fotografētu, ja tam būtu klāt aparats.»
Vachtmistrs, kam galva vēl bija smaga no paģirām, aizvien vairāk sapinās savās ziņās par fotografēšanu un rakstīja: «Skaidrs, ka tikai tas apstāklis, ka viņam nebija fotoaparata, aizkavēja viņu, pēc viņa paša atzīšanas, nofotografēt stacijas ēkas, kā arī vispār stratēģiski svarīgus punktus, jo tas ir neapstrīdams, ka viņš to būtu izdarījis, ja tam būtu bijis klāt fotoaparats, ko viņš bija noslēpis. Tikai aiz tā apstākļa, ka viņam nebija fotoaparata pie rokas, pie viņa neatrada neviena fotouzņēmuma.»
— Ar to pietiks, — vachtmistrs sacīja un parakstījās.
Viņš bija pilnīgi apmierināts ar savu darbu un lepnuma
pilns izlasīja to uzraugam priekšā.
— Tas man labi izdevies, — viņš teica uzraugam, — tātad redziet, kā raksta ziņojumus. Tur jābūt visam iekšā. Nopratināšana, mīļais, nav nekāds joks. Galvenais —■ ziņojumam jābūt tik smalki sastādītam, ka tiem tur augšā galva apreibst. Nu, ievediet mūsējo, lai tiekam ar viņu galā!
— Tātad uzrauga kungs jūs tagad novedīs uz apriņķa žandarmērijas pārvaldi Pisekā, — viņš nopietni uzrunāja Šveiku. — Pēc priekšraksta jums jāsaslēdz rokas. Es tomēr domāju, ka jūs esat kārtīgs cilvēks, un tāpēc jums rokas nesaslēgs. Esmu pārliecināts, ka jūs arī ceļā nemēģināsiet bēgt.
Un, laikam Šveika labsirdīgās sejas aizkustināts, viņš piemetināja:
— Un nepieminiet mani ar ļaunu! Uzrauga kungs, te jums ir mans ziņojums.
— Palieciet ar dieva palīgu! — Šveiks laipni sacīja. — Paldies jums, vachtmistra kungs, par visu, ko jūs manā labā darījāt, un, ja vien būs izdevība, es jums atrakstīšu un, ja vien gadīšos šinī pusē, tad noteikti piestaigāšu.
Šveiks un uzraugs izgāja uz ielas, un katrs, kas redzētu, kā viņi, draudzīgi sarunādamies, iet, noturētu viņus par veciem paziņām, kas kopīgi dodas uz pilsētu, teiksim, uz baznīcu.
— To es gan nebūtu domājis, — Šveiks stāstīja, — ka ceļš uz Budejovici saistīts ar tādām grūtībām. Tas man atgādina notikumu ar miesnieku Chauru no Kobilisiem. Tas reiz nakti bija nokļuvis Moranā pie Palacka pieminekļa un līdz pat rītam staigājis tam apkārt, jo nezin kāpēc viņam rādījies, ka margām ap pieminekli nav gala. Viņš bijis izmisumā un uz rīta pusi nav varējis izturēt, bet saucis pēc patruļas, un, kad atskrējuši policisti, viņš prasījis, kā tikt uz Kobilisiem, jo viņš jau piecas stundas ejot gar sētu un tai neesot gala. Tad viņi to pievākuši, bet viņš tiem kamerā visu sadauzījis.
Uzraugs neatbildēja ne vārda, tikai nodomāja:
«Ko viņš man pūš miglu acīs? Sāks atkal melst par Budejovici.»
Ejot garām kādam dīķim, Šveiks ievaicājās, vai šai pusē zivju zagļi arī esot.
— Te visi no vietas ir zagļi, — uzraugs atbildēja, — agrāko vachtmistru bija gribējuši te noslīcināt. Dīķa sargs pie dambja gan šauj viņiem dibenos ar sakapātiem sariem, bet tas neko nepalīdz. Viņi nēsā biksēs skārda gabalu.
Uzraugs iesāka runāt par progresu, par to, kā cilvēki visu ko izdomājot un cenšoties cits citu pārspēt viltībā, turklāt viņš attīstīja pilnīgi jaunu teoriju, ka pasaules karš esot liela laime cilvēcei, jo kopā ar godīgiem cilvēkiem kaujās tikšot nogalināti arī nelieši un dienaszagļi.
— Pasaulē jau tā par daudz cilvēku, — viņš sacīja, — viņi vairojas, ka šausmas, un cits citam, mācas virsū.
Viņi tuvojās iebraucamajai vietai.
— Apdauzīts laiks, putina uz velna paraušanu, — uzraugs atkal ierunājās. — Domāju, ka kauss alus mums nekaitēs. Nesakiet tikai nevienam, ka es jūs vedu uz Piseku! Tas ir valsts noslēpums.
Uzraugam rēgojās acu priekšā instrukcija par aizdomīgām un neuzticamām personām un par katra žandarmērijas punkta pienākumiem «izolēt šādas personas, lai tās nenāk saskarē ar vietējiem iedzīvotājiem, un stingri sekot, lai to nosūtīšanas laikā pie augstākām instancēm nenotiktu liekas sarunas ar apkārtējiem».
— Nedrīkst izpaust, kas jūs esat, — uzraugs atkal uzsāka. — Nevienam nav jāzina, ko jūs esat izdarījis. Nedrīkst celt paniku. Panika kara laikā ir bīstama lieta. Pateiksi kādu vārdu, un tas jau iet kā lavīna tālāk. Saprotat?
— Labi, es paniku necelšu, — Šveiks apsolījās un izturējās arī pienācīgi, uzsvērti sacīdams iebraucamās vietas īpašniekam, kas sāka ar viņiem sarunāties:
— Mans brālis domā, ka mēs pulksten vienos būšot Pisekā.