— Vai jūsu brāļa kungam ir atvaļinājums? — saimnieks ziņkārīgi vaicāja uzraugam, kas, ne aci nemirkšķinot, bezkaunīgi atbildēja:
— Šodien tas viņam izbeidzas!
— Mēs viņu veikli apšmaucām, — uzraugs smiedamies sacīja Sveikam, kad saimnieks kaut kur izsteidzās. — Tikai necelt paniku. Tagad kara laiks.
Uzraugs, izsacīdamies pirms iegriešanās iebraucamajā vietā, ka viens kauss alus nevarot kaitēt, bija optimists, jo viņš nebija padomājis par daudzskaitli, bet, kad viņš bija izdzēris veselus divpadsmit, viņš noteikti paskaidroja, ka apriņķa žandarmērijas pārvaldes priekšnieks līdz pulksten trijiem ēdot pusdienas un tāpēc neesot nozīmes ierasties tur pirms šā laika, jo vairāk vēl tāpēc, ka sākot snigt. Ja viņi ieradīšoties Pisekā līdz četriem, arī tad vēl pietiekami agri. Viņiem laika līdz pulksten sešiem. Ārā jau tumstot, tāpēc galu galā viss viens, vai iet tagad vai vēlāk. Piseka neaizbēgs!
— Priecāsimies, ka sēžam siltumā, —• skanēja viņa izšķīrējs vārds, — tiem tur ierakumos šādā laikā gan jāiztur vairāk nekā mums pie krāsns.
Lielā, vecā podiņu krāsns zvēroja aiz karstuma, un uzraugs apgalvoja, ka ārējo siltumu varot ar dažādu saldu un stipru dzērienu palīdzību izdevīgi papildināt ar iekšējo.
Saimniekam šajā aizstūrī bija astoņas dzērienu šķirnes; laiku īsinādams, viņš mēdza iedzert no visām pa kārtai, klausīdamies vēja gaudās, kurš trakoja ap māju.
Uzraugs neapnicis centās pierunāt saimnieku, lai tas turot viņam līdzi, un pārmeta tam, ka tas maz dzerot. Tie bija skaidri meli, jo saimnieks tikko turējās kājās, visu laiku grasījās ķerties pie kāršu spēles un apgalvoja, ka nakti dzirdējis austrumos lielgabalu kanonadi. Uzraugs žagodamies tūliņ atsaucās:
— Tikai bez panikas! Mums ir instrukcijas.
Un viņš sāka skaidrot, ka instrukcijas esot pēdējo priekšrakstu sakopojums, un atklāja vairāku slepenu apkārtrakstu saturu. Saimnieks nekā vairs nesajēdza, tikai daudzināja, ka ar instrukcijām vien karā neuzvarēšot.
Bija jau tumšs, kad uzraugs nolēma, ka viņiem ar Sveiku jādodas ceļā uz Piseku. Putenī nevarēja redzēt ne soli uz priekšu, un uzraugs vienā gabalā atkārtoja:
— Iet tik taisni vien līdz Pisekai!
Kad viņš to izsacīja trešo reizi, viņa balss vairs neskanēja no ceļa, bet kaut kur lejā, kur viņš bija novēlies pa noledo- jušo nogāzi. Viņš ar pūlēm uzrāpās augšā, balstīdamies uz šautenes. Šveiks dzirdēja, ka viņš klusām smējās: «īsta slido-
tava.» Pēc mirkļa viņa atkal vairs nebija uz ceļa, jo viņš bija novēlies lejā un rēca tur tā, ka pārkliedza vēju:
— Kritu! Panika!
Uzraugs pārvērtās par nenogurstošu skudru, kas, kaut kur nokritusi, lien un lien augšup.
Viņš piecas reizes atkārtoja šādu lidojumu lejup un, kad atkal atgriezās pie Sveika, tad sacīja apmulsis un izmisis:
— Tā taču es jūs viegli varu pazaudēt.
— Esiet bez baiļu, uzrauga kungs! — Sveiks atteica. — Vislabākais būtu, ja mēs sasietos kopā, tad viens otru nevar pazaudēt. Vai jums roku dzelži ir līdzi?
— Tie jānes katram žandarmam līdzi, — uzraugs svarīgi atbildēja, mīdīdamies ap Sveiku. — Tie ir mūsu dienišķā maize.
— Nu, tad sasaistīsimies ar tiem! — Sveiks uzaicināja. — Pamēģiniet vien!
Uzraugs ar meistarisku paņēmienu aplika Sveikam roku dzelžus un piestiprināja otru galu pie savas labās rokas locītavas. Tagad viņi bija saistīti kopā kā dvīņi. Viņi gāja pa ceļu klupdami krizdami, bet vaļā vairs netika. Uzraugs uzskrēja virsū saskaldītu akmeņu grēdai, pakrita un norāva Sveiku sev līdzi. Dzelži dziļi griezās rokās, un uzraugs beidzot paziņoja, ka tā turpināties nevarot un dzelži atkal esot jānoņem. Taču pēc ilgām un veltīgām pūlēm atbrīvot sevi un Šveiku no dzelžiem viņš nopūtās:
— Tagad mēs esam savienoti uz mūžību.
— Amen, — piemetināja Sveiks, un viņi turpināja savu grūto ceļu.
Uzraugu pārņēma pilnīga apatija, un, kad viņi pēc neiedomājamām mocībām vēlu vakarā ieradās Pisckas žandarmērijas pārvaldē, viņš sagrauzts sacīja:
— Nu būs kaut kas briesmīgs. Mēs netiekam vaļā.
Un tas tiešām bija kas briesmīgs, kad dežurants aizsūtīja pēc pārvaldes priekšnieka rotmistra Keniga.
Pirmie rotmistra vārdi bija:
— Uzpūtiet man elpu!
— Tagad es saprotu. — rotmistrs teica, noskaidrojis ar savu aso, pārbaudīto ožu neapstrīdamo situāciju, — rums, kontušovka, «zvērkāvis», ķiršu, pīlādžu, riekstu un vaniļas degvīns.
— Vachtmistra kungs, — viņš uzrunāja dežurantu, — te
jums ir piemērs, kāds nedrīkst izskatīties žandarms. Šāda uzvešanās ir tāds pārkāpums, par ko būs jārunā kara tiesā. Sasaistās roku dzelžiem kopā ar arestantu, ierodas piedzēries, to- tal besoffen Ievelkas iekšā gandrīz vai četrrāpus! Atbrīvojiet viņus!
— Nu, kas ir? — viņš jautāja uzraugam, kas ar brīvo kreiso roku ačgārni salutēja.
— Padevīgi ziņoju, rotmistra kungs, es atnesu raportu.
— Par jums pašu iesniegs raportu tiesā, — rotmistrs strupi pārtrauca. — Vachtmistra kungs, ieslogiet šos abus divus, rīt agri atvediet uz nopratināšanu, izpētiet to Putimas raportu un atsūtiet man uz māju!
Pisekas rotmistrs bija ierēdnis no galvas līdz kājām, konsekvents savu apakšnieku vajāšanā un izcils birokrātisku paņēmienu lietošanā.
1 Galīgi piedzēries (vāc.).
Viņa apriņķa žandarmērijas iecirkņos nekad nevarēja sacīt, ka negaiss pāri. Tas atgriezās ar katru viņa parakstītu papīru, jo rotmistrs augu dienu sūtīja pa visu apriņķi rājienus, brīdinājumus un draudus.
Kopš kara sākuma pār Pisekas žandarmēriju bija savilkušies smagi mākoņi. Tā bija tiešām drausmīga atmosfēra. Birokrātismā pērkoni dārdēja un zibeņi ķēra gan žandarmu vachtmistrus, gan jefreitorus, gan ierindniekus un kalpotājus. Par katru nieku sekoja disciplinārs sods.