Выбрать главу

— Ja mēs gribam uzvarēt karā, — rotmistrs mēdza atkār­tot, inspicējot žandarmērijas iecirkņus, — tad «a» jābūt «a», «b» jābūt «b» un uz «i» nekad nedrīkst trūkt punkta.

Visapkārt viņam rēgojās nodevība, un viņš bija stingri pār­liecināts, ka katrs viņa apriņķa žandarms izdarījis kādu ar karu saistītu noziegumu un katram šajos grūtajos laikos ir kāds dienesta pārkāpums uz sirdsapziņas.

Bet no augšas viņu bombardēja ar rakstiem, kuros aizsar­dzības ministrija aizrādīja, ka pēc kara ministrijas ziņām Pisekas apriņķa kareivji pāriet ienaidnieka pusē.

Viņam pieprasīja, lai viņš noskaidro sava apriņķa lojalitati. Šai ziņā apriņķis bija šausmīgs. Sievas no visas apkārtnes nāca pavadīt savus mobilizētos vīrus, un viņš zināja, ka šie vīri stingri nosolījās savām sievām neļaut sevi nokaut kunga un ķeizara dēļ.

Melndzeltenajos apvāršņos sāka krāties revolūcijas tumšie mākoņi. Serbijā, Karpatos veseli bataljoni pārgāja ienaidnieka pusē. 28. pulks, 11. pulks. Pēdējā bija kareivji no Pisekas un apkārtnes. Šajā priekš revolūcijas tvanīgajā laikā no Vodņa- niem ieradās rekrūši, piesprauduši 110 melna zīda taisītus neļķu ziedus. Pisekas stacijai brauca cauri Pragas kareivji, kuri svieda atpakaļ papirosus un šokolādi, ko viņiem lopu vagonos pasniedza Pisekas sabiedrības dāmas.

Tad brauca, cauri kāds triecienbataljons, un pāris Pisekas ebreju sāka brēkt: — Lai dzīvo! Nost serbus! — par ko da­būja no kareivjiem pāris tik spēcīgu pļauku, ka veselu nedēļu nevarēja rādīties uz ielas.

Un tajā laikā, kad notika visi šie incidenti, kas skaidri pa­rādīja, ka himna «Dievs, sargi, mūsu ķeizaru», ko dziedāja visās baznīcās, ir tikai nožēlojama ārišķība un vispārēja lieku­lība, tajā laikā no žandarmērijas iecirkņiem ienāca tikai pa­zīstamās atbildes uz Putimas parauga anketām, ka viss ir labā­ka jā kārtībā, nekur nenotiek aģitēšana pret karu un ka iedzī­votāju noskaņojums ir Ia, sajūsma — Ia-b.

—    Jūs neesat nekādi žandarmi, bet naktssargi, — rotmistrs mēdza pukoties, izdarot apgaitas. — Jums vajadzētu palielināt savu modrību par tūkstoš procentiem, bet jūs pamazām no­slīgstat ragulopu stāvoklī.

Pēc šā zooloģiskā atklājuma viņš vēl piemetināja:

—   Jūs tik omulīgi vārtāties pa gultu un domājat: «Lai nu viņi mums iepūš ar visu to karu!»

Tam sekoja visu nelaimīgo žandarmu pienākumu uzskaite, lekcija par pašreizējo stāvokli un par to, cik nepieciešami visu saņemt stingri rokās, lai būtu tiešām tā, kā jābūt, tad lie­liska aina, kurā tēlots ideāls žandarms, kas apzinīgi strādā, lai stiprinātu Austrijas valsti, un beidzot draudi, disciplināri sodi, pārcelšanas un rājieni.

Rotmistrs bija stingri pārliecināts, ka viņš šeit stāv sardzē, ka viņš kaut ko glābj un ka visi viņam pakļauto iecirkņu žan­darmi ir tīrie salašņas, egoisti, nelieši un blēži, kas ne par ko citu neinteresējas kā par degvīnu, alu un vīnu un, tā kā viņu algas nepietiek dzeršanai, tad ņem kukuļus un pamazām, bet droši ved Austriju pretī bojā ejai. Vienīgais cilvēks, kam viņš uzticējās, bija viņa paša žandarmērijas pārvaldes vachtmistrs, kas vienmēr mēdza traktierī stāstīt: — Šodien es atkal izspē­lēju joku ar mūsu veco stulbeni…

Rotmistrs vērīgi izlasīja Putimas žandarmērijas vachtmistra «raportu» Sveika lietā. Viņa priekšā stāvēja paša žandarmēri­jas vachtmistrs Mateika, kas domās sūtīja rotmistru ar visiem raportiem ellē, jo «Otavā» viņu gaidīja uz kāršu partiju.

—    Es jums nesen sacīju, Mateika, — rotmistrs iesāka, — ka vislielākais idiots, ko es pazīstu, ir Protivinas vacht­mistrs, bet Putimas vachtmistrs ar šo ziņojumu viņu pārspējis. Skaidrs, ka tas kareivis, ko atveda šis piedzērušais diedelnieks un ar ko viņi abi bija sasējušies kopā kā divi suņi, nav nekāds spiegs, bet pats parastākais dezertieris. Bet vachtmistrs te rak­sta tādas aplamības, ka pat mazs bērns sapratīs, ka rakstītājs bijis pilnā kā pāvesta prelats.

—    Atvediet to kareivi tūliņ pie manis! — viņš pavēlēja, kad vēl kādu brīdi bija lasījis ziņojumu. — Savu mūžu ne­esmu redzējis tādu muļķību kolekciju vienuviet. Un tad viņš vēl sūta ar tik aizdomīgu cilvēku tādu ragulopu kā šis uz­raugs. Viņi mani vēl maz pazīst, es varu viņiem ievārīt lielas nepatikšanas. Bet, kamēr viņi trīs reizes dienā manā priekšā no bailēm nesaslapina bikses, viņi domā, ka var man uz gal­vas malku skaldīt.

Un rotmistrs sāka plaši klāstīt, cik tagad žandarmi vienal­dzīgi izturas pret visiem rīkojumiem un pavēlēm; jau no viņu rakstītajiem ziņojumiem redzams, ka katrs tāds uzraugs to vien prot kā lietu vairāk sarežģīt. Kad no augšas dod norādījumu, ka zināmā apvidū nav izslēgta ienaidnieka spiegu parādīšanās, tad žandarmērijas vachtmistri sāk tos fabricēt vairumā, un, ja karš vēl kādu laiku turpināsies, tad žandarmērijas iecirkņi pārvērtīsies par trakonamu. No kancelejas tūlīt jāsūta tele- grama uz Putirnu, lai vachtmistrs rit ierodas Pisekā. Gan tad viņam izdauzīs no galvas to «šausmīgo notikumu», par ko viņš. raksta sava raporta sākumā.

—   No kāda pulka jūs dezertējāt? — tā rotmistrs apsveica Sveiku.

—   Ne no kāda.

Rotmistrs paskatījās uz Sveiku un ieraudzīja viņa labsirdī­gajā sejā tik daudz bezrūpības, ka ievaicājās:

—   Kā jūs tikāt pie formas tērpa?

—   Katrs kareivis saņem formas tērpu, kad to iesauc die­nestā, — Sveiks, laipni smaidot, atbildēja. — Es kalpoju 91. pulkā un ne tikai neesmu dezertējis no sava pulka, bet taisni otrādi.

Sveiks tā uzsvēra vārdus «taisni otrādi», ka rotmistrs pavi­sam apmulsa un tikai ieprasījās:

—   Kā tā — otrādi?

—   Gluži vienkārši, — Sveiks paļāvīgi atbildēja. — Es eju uz savu pulku, es to meklēju, nevis bēgu no tā. Es neko tā nevēlos kā tikai ātrāk nokļūt savā pulkā. Esmu jau kļuvis gluži nervozs, kad iedomājos, ka tur viss pulks uz mani gaida un es laikam aizvien attālinos no Budejovices. Vachtmistra kungs man parādīja uz kartes, ka Budejovice atrodas dienvi­dos, bet pats mani atsūtīja uz ziemeļiem.