Rotmistrs atmeta ar roku, it kā gribēdams teikt, ka vachtmistrs spējīgs arī ko trakāku izdarīt nekā sūtīt cilvēku uz ziemeļiem.
— Tātad jūs nevarat atrast savu pulku? Jūs gājāt to meklēt?
Sveiks noskaidroja viņam stāvokli. Viņš nosauca Taboru un visas vietas, caur kurām bija gājis, lai nokļūtu Budejovicē: Miļevsko — Kvjetova — Vraža — Malciņa — Cižova — Sed- ļeca — Horaždovice — Radomišla — Putima — Stekno — Strakonice — Volina — Dreba — Vodņani — Protivina un atkal Putima.
Ar neparastu daiļrunību Sveiks attēloja savu cīņu ar ļauno likteni un kā viņš ar visu sirdi, neraugoties uz šķēršļiem., centies nokļūt pie sava 91. pulka Budejovicē un kā viņa pūles palikušas bez panākumiem.
Viņš runāja dedzīgi, bet rotmistrs tikmēr mechaniski zīmēja uz papīra apburto loku, no kura nekā netika ārā krietnais kareivis Sveiks, kas centās nokļūt savā pulkā.
— Tas ir bijis Herkulesa darbs, — viņš labvēlīgi teica, noklausījies Sveika apgalvojumos, ka tam esot ļoti nepatīkami tik ilgi būt prom no pulka. — Tam vajadzēja būt lieliskam skatam, kā jūs metāt lokus ap Putirnu.
— Viss varēja jau agrāk noskaidroties, — Sveiks piemetināja, — ja šāds vachtmistra kungs nebūtu bijis tajā nelaimīgajā Putimā. Viņš taču man neprasīja ne pēc vārda, ne pulka, un viss viņam likās šausmīgi aizdomīgs. Viņam vajadzēja mani nosūtīt uz Budejovici, un tur kazarmās būtu pateikuši, vai es esmu tas Sveiks, kas meklē savu pulku, vai kāds aizdomīgs cilvēks. Šodien es jau otro dienu būtu savā pulkā un pildītu savus karavīra pienākumus.
— Kāpēc jūs Putimā neaizrādījāt, ka tas ir pārpratums?
— Es jau redzēju, ka ar viņu veltīgi runāt. Dažreiz cilvēkam uznāk tāds stulbums, ka viņš kļūst pret visu kurls kā stendere, tāpat kā traktiernieks Rampa Vinohrados, kad viņam kāds lūdza dot dzert uz parāda.
Rotmistrs ilgi nedomāja. Viņš nosprieda, ka cilvēks, kas, cenzdamies nokļūt savā pulkā, apceļo gandrīz vai. visu pasauli, ir pirmšķirīgs deģenerāts, un lika kancelejā noklabināt šādas rindas, ievērojot visus birokrātiskā stila noteikumus un košumus:
«Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka komandiera kungam Č e c hu Budejovicē.
Ar šo tiek nosūtīts Jozefs Sveiks, kurš, pēc viņa apgalvojuma, ir kājnieks augšminētajā pulkā un kurš, pamatojoties uz viņa liecību Putimā, Pisekas iecirknī, aizturēts no žandarmu posteņa kā varbūtējs dezertieris, kaut gan minētais Sveiks apgalvo, ka atrodas ceļā uz augšminēto pulku. Aizturētais ir pamaza auguma, plecīgs, seja un deguns samērīgi, acis zilas, sevišķu pazīmju nav. Pielikumā Nr. 1 tiek nosūtīts rēķins par izdevumiem minētā Šveikci uzturam, ko padevīgi lūdzam nosūtīt, aizsardzības ministrijai, apstiprinot tā saņemšanu. Pielikumā Nr. 2 tiek nosūtīts to kroņa mantu saraksts, kuras atradās pie aizturētā, viņa aizturēšanas brīdī, un šā saraksta saņemšanu arī lūdzam apstiprināt.»
Brauciens vilcienā no Pisekas uz Budejovici Sveikam aizritēja ātri kā sapnis. Sveika pavadonis bija jauns žandarms, iesācējs, kas nenolaida no Sveika acu vienās bailēs, ka tikai viņš neaizbēgtu. Visu ceļu žandarms lauzīja galvu ap grūto problēmu: «Ko darīt, ja man jāiet ārā lielās vai mazās vajadzības pēc?» Beidzot viņš izlēma, ka Sveikam tad būšot jāiet līdz.
Ceļā no stacijas līdz Marijas kazarmām Budejovicē viņš drudžaini iezidās ar skatieniem Sveikā un, tiklīdz viņi tuvojās kādam ielas stūrim vai šķērsielai, sāka stāstīt it kā starp citu, cik kaujas patronu saņefhot katrs žandarms, kad tam jāpavada arestētie, uz ko Sveiks atbildēja, — viņš esot pārliecināts, ka neviens žandarms uz ielas nešaušot, lai neiedzīvotos kādā ķibelē.
Žandarms cēla iebildumus, un tā viņi beidzot sasniedza kazarmas.
Kazarmās jau otro dienu dežurēja virsleitnants Lukašs. Viņš, neko nenojauzdams, sēdēja kancelejā pie galda, kad pie viņa ieveda Sveiku ar visiem papīriem.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal klāt. — Sveiks svinīgu seju militāri sveicināja.
Šās ainas liecinieks bija apakšleitnants Kotjatko, kas vēlāk stāstīja, ka pēc Sveika raporta virsleitnants Lukašs palēcies, saķēris galvu un atmuguriski iekritis Kotjatko rokās. Kad viņu dabūjuši pie samaņas, Sveiks, kas visu laiku turējis roku pie cepures, atkārtojis: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal klāt.» Tad virsleitnants Lukašs, bāls kā drēbe, trīcošām rokām paņēmis Sveika papīrus, parakstījis tos un palūdzis visus iziet. 'Žandarmam viņš pateicis, ka viss kārtībā, un tad ieslēdzies kopā ar Sveiku kancelejā.
Tā beidzās Sveika Budejovices anabaze. Skaidrs, ka Sveiks pats būtu nokļuvis līdz Budejovicei, ja viņam būtu atstāta kustības brīvība, un, ja kaut kādi varas orgāni lielās, ka tie nogādājuši Sveiku dienesta vietā, tad tas ir vienkārši pārpratums. Pie Sveika enerģijas un nenogurstošā cīņas spara varas
orgānu iejaukšanās bija tikai sprunguļi viņam zem kājām.
*
Sveiks un virsleitnants Lukašs raudzījās viens otram acīs.
Virsleitnanta acīs dega niknums, draudi un izmisums, bet Sveiks raudzījās uz virsleitnantu ar maigumu un dziļu sirsnību kā uz pazaudētu un atkal atrastu iemīļoto.
Kancelejā bija klusu kā baznīcā, tikai gaitenī bija dzirdami šurpu un turpu ejošo soļi. Kāds apzinīgs brīvprātīgais, kas bija palicis mājās iesnu dēļ, ko varēja just no viņa balss, šņaukādamies mācījās no galvas: «Kā cietokšņos sagaida ķeizara ģimenes locekļus.» Varēja skaidri dzirdēt: «Sobald die
hochste Herrschaft iri der Nahe der Festung anlangt, ist das Geschūtz auf allen Bastionen und VVerken abzufeuern, der Platzmajor empfangt dieselbe mit dem Degen in der Hand zu Pferde und reitet sodann vor.» [58]