—■ Aiztaisiet savas slūžas, — virsleitnants iebrēca gaitenī, — un vācieties pie visiem velniem! Ja jums ir drudzis, tad liecieties gulēt.
Bija dzirdams, ka cītīgais brīvprātīgais attālinājās, un viņa šņākulīgā murmināšana atplūda no gaiteņa otra gala kā vāja atbalss: «In dem Augenblicke, als der Kommandant salutiert, ist das Abfeuern des Geschūtzes zu wiederholen, welches bei dem Absteigen der hochsten Herrschaft zum drittenmale zu geschehen ist.» [59]
Virsleitnants un Sveiks atkal klusēdami vērās viens otrā, kamēr beidzot virsleitnants ierunājās ar kodīgu ironiju:
— Esiet sirsnīgi sveicināts Čechu Budejovicē, Šveik; kam jātiek pakārtam, tas nenoslīkst. Pavēle par jūsu uzmeklēšanu un apcietināšanu jau izdota, un rīt jums vajadzēs ierasties pie pulka komandiera. Es vairs neiešu ar jums nervus maitāt. Esmu ar jums jau diezgan izcieties, tagad manai pacietībai beigas. Ja vien padomā, ka es tik ilgi varēju dzīvot kopā ar tādu idiotu kā jūs … .
Viņš sāka soļot pa kanceleju.
— Nē, tas ir šausmīgi. Brīnos, ka es jūs nenošāvu. Kas man par to būtu bijis? Nekas. Es būtu atbrīvojies. Sajēdzat?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to sajēdzu visā pilnībā.
— Nesāciet atkal plātīties ar savām aplamībām, Šveik, citādi jums tiešām izies plāni. Mēs jums vēl uzliksim laužņus. Jūs esat kāpinājis savas muļķības līdz bezgalībai, tāpēc tās arī katastrofiski beidzās.
Virsleitnants Lukašs saberzēja rokas:
— Jūsu dziesma izdziedāta, Šveik.
Viņš atgriezās pie rakstāmgalda, uzrakstīja pāris rindu uz
papīra gabaliņa, pasauca sargkareivi un lika tam aizvest Sveiku pie .profosa un nodot pēdējam šo papīru.
Sveiku aizveda pāri pagalmam, un virsleitnants ar neslēptu prieku noskatījās, kā profoss atslēdza durvis ar melndzelteno plāksni virsū: «Regimentsarrest» \ kā Sveiks pazuda aiz šīm durvīm un pēc mi-r-kļa pa tām iznāca profoss viens pats.
«Paldies dievam!» virsleitnants skaļi nodomāja. «Viņš jau iekšā.»
Tumšajā Marijas kazarmu karceri Sveiku sirsnīgi apsveica resns brīvprātīgais, kas tur vāļājās uz salmu maisa. Viņš bija vienīgais arestētais un garlaikojās te jau otro dienu. Uz Sveika jautājumu, par ko viņš te sēžot, viņš atbildēja, ka par tīriem niekiem. Būdams iereibis, viņš nakti uz laukuma aiz pārskatīšanās iepļaukājis kādu artilērijas leitnantu. Patiesībā
nevis iepļaukājis, bet nositis tam cepuri no galvas. Tas gadījies tā: artilērijas leitnants stāvējis naktī uz laukuma pie apstādījumiem un laikam gaidījis kādu ielasmeitu. Viņš stāvējis ar muguru pret brīvprātīgo, un pēdējais noturējis to par savu paziņu, arī brīvprātīgo, Františeku Maternu.
— Tas taisni tāds pats knislis no auguma, — viņš stāstīja Sveikam. — Nu, es viņam tā klusām piezagos, nositu cepuri no galvas un uzsaucu: «Sveiks, Franci!» Bet šis muļķis tūliņ svilpj pēc patruļas, un tā mani pievāca.
— Var jau būt, — brīvprātīgais pieļāva, — ka visā tanī burzmā paspruka arī pāris pliķu, bet, manuprāt, tas neko negroza, jo viss dibinās uz skaidru pārpratumu. Viņš pats atzina, ka es esmu sacījis: «Sveiks, Franci!» — kamēr viņa kristīts vārds ir Antons. Tas taču pilnīgi skaidrs. Man tikai var kaitēt tas, ka esmu izšmaucis no hospitaļa un ka var nākt gaismā notikums ar «krankenbuchu».
— Kad mani, tā sakot, iesauca, — viņš turpināja, — es vispirms noīrēju pilsētā istabu un centos dabūt reimatismu. Es trīs reizes piedzēros un, izgājis aiz pilsētas, likos grāvī lietus laikā un pat zābakus novilku, bet tas nepalīdzēja. Tad es ziemu veselu nedēļu peldējos pa naktīm Malšā, bet panācu taisni pretējus rezultātus. Jā, draugs, es tā norūdījos, ka varēju gulēt veselu nakti sniegā tās mājas pagalmā, kur dzīvoju, un, kad mani no rīta pamodināja, kājas man bija tik siltas kā zem pēļa turētas. Kaut jel kādu anginu būtu saķēris, bet nekā! Pat pašu vienkāršāko triperi — ir to nepratu dabūt. Katru dienu es gāju uz «Portarturu», daži mani kolēģi bija tur dabūjuši sēklvadu iekaisumu, viņus nācās operēt, bet es biju un paliku imūns. Neveicās man, draugs, ellīgi neveicās. Beidzot es «Rozē» iepazinos ar kādu invalidu no Hlubokas. Tas man teica, lai es viņu apciemojot mājās, tad man otrā dienā būšot tādas kājas kā no svina. Viņam mājās bija adata un šļirce, un es tiešām tikko varēju atvilkties no Hlubokas atpakaļ. Viņš mani nepiekrāpa, zelta dvēsele. Tādējādi es beidzot ieguvu savu locītavu reimatismu.
Tūliņ hospitālī — un vesels atkal. Bet tad man laime uzsmaidīja otrreiz. No Zižkovas uz Budejovici pārcēla manu svaini doktoru Masaku, un viņam es varu pateikties, ka tik ilgi noturējos slimnīcā. Viņš mani būtu arī izvadījis cauri medicīniskajai komisijai, bet es pats visu samaitāju ar to nelaimīgo «krankenbuchu». Ideja pati jau bija laba, lieliska. Es iegādājos lielu grāmatu, uzlīmēju tai papīra strēmeli un uzrakstīju: «91. pulka slimo žurnāls.» Ailes, iedalījumi — viss kārtībā. Es tur ierakstīju izdomātus vārdus, temperaturu, slimības un katru pēcpusdienu pēc ārstu apgaitas gāju bezkaunīgā kārtā ar grāmatu padusē uz pilsētu. Pie vārtiem dienu stāvēja zemessargi, tā ka no tās puses man briesmas nedraudēja. Es viņiem parādu grāmatu, un viņi mani vēl militāri sveicina. Tad es devos pie kāda pazīstama nodokļu pārvaldes ierēdņa, pārģērbos tur privātās drēbēs un gāju uz traktieri, kur mēs pazīstamu pulciņā teicām vissazvērnieciskākās runas. Vēlāk es kļuvu tik pārdrošs, ka pat nepārģērbos un staigāju pa traktieriem un pilsētu formas tērpā. Hospitālī es atgriezos tikai uz rīta pusi, un, kad patruļa mani aizturēja, es tikai parādīju savu 91. pulka slimo žurnālu; un tad man neko vairs neprasīja. Hospitaļa vārtos es atkal mēmi norādīju uz grāmatu un tā vienmēr laimīgi nokļuvu savā gultā. Mana bezkaunība pieņēma tādus apmērus, ka es iedomājos, ka man neviens vairs nekā nevar darīt, kamēr tad notika šī liktenīgā pārskatīšanās uz laukuma pie apstādījumiem — pārskatīšanās, kas gaiši parāda, biedri, ka ar degunu mākoņus nepastums. Pēc augstprātības nāk krišana. Laime ir tikai ziepju burbulis. Ikars sadedzināja sev spārnus. Cilvēks gribētu būt milzis, bet ir tikai mēsls, biedri. Nevajag paļauties uz nejaušību, bet rītos un vakaros iepļaukāt sevi, lai neaizmirstu, ka uzmanība ir gudrības māte un, kas par daudz, tas no ļauna. Bakchanalijām un orģijām vienmēr seko morāliskās paģiras. Tas ir dabas likums, mīļais draugs. Bet kad es tik iedomājos, ka medicīniskā komisija man ir vējā! Un es taču būtu atzīts par ierindai nederīgu! Tāda lieliska protekcija! Es būtu varējis sēdēt kaut kur kancelejā, rezerves daļā, bet mana neuzmanība iegāza mani postā.