Brīvprātīgais nobeidza savu grēksūdzi šādiem svinīgiem vārdiem:
Kur profoss? Miegs to padarījis rāmu, Līdz vēsts no Vīnes viņu kājās trauks, Ka atkal atstāts ir viens kaujas lauks, Tad viņš pret ienaidnieku bruņosies, No mūsu lāvām barikadi siies.
Putām lūpās sauks ar sparu Uzticamais varas balsts: «Kareivjiem būs ietriekt cīņas garu, Un lai mūžam dzīvo ķeizarvalsts!»
— Redziet, biedri, — turpināja resnais brīvprātīgais, — lai neviens vairs nesaka, ka tautā izzūd godbijība pret mūsu mīļoto ķeizaru! Ieslodzītais, kuram nav pat tabakas, kuru gaida, stāšanās pulka komandiera priekšā, sniedz lielisku pavalstnie- ciskas uzticības piemēru. Viņš slavina savās dziesmās savu plašo, no visām pusēm pēriena apdraudēto valsti. Viņam laupīta brīvība, bet no viņa mutes plūst nesatricināmas padevības pilnas vārsmas. Morituri te salutant, Caesar! Tie, kam jāmirst, tevi sveicina, ķeizar, bet profoss tomēr ir blēdis. Mums ir gan labi kalpi, neko teikt. Aizvakar es viņam iedevu piecas kronas, lai viņš man nopirktu cigaretes, bet šis nožēlojamais radījums šorīt saka man, ka te neesot brīv smēķēt, citādi viņam iznākšot nepatikšanas, un tās piecas kronas viņš man atdošot, kad saņemšot algu. Jā, biedri, tagad es vairs nekam neticu. Visskaistākie lozungi iemīti dubļos. Apzagt ieslodzītos! Un tad tas subjekts vēl dzied visu dienu. Wo man singt, da leg' dich sicher nieder, bose Lente haben keine Lieder! [62] Nelietis, huligāns, blēdis, nodevējs!
Beidzot brīvprātīgais vaicāja Šveikam, ko tas esot noziedzies. Meklējis savu pulku? Nu, tas ir jauks ceļojums. Tabora, Milevsko, Kvjetova, Vraža, Malčina, Čižova, Sedļeca, Horaž- dovica, Radomišla, Putima, Štekno, Strakonice, Volina, Duba, Vodņani, Protivina, Putima, Piseka, Budejovice. Ērkšķu ceļš. —• Un rīt jums jāierodas pie pulka komandiera? Brāli, tiesas priekšā mēs atkal tiksimies! Kas tas būs par prieku mūsu pulkvedim Šrēderam! Jūs nevarat iedomāties, kā šādas pulka afēras viņu ietekmē! Viņš šaudās pa pagalmu kā no ķēdes pasprucis, un mēle viņam izkaras kā nodzītam kleperim. Un viņa runas, pamācības — pie tam viņš spļaudās uz visām pusēm kā traks kamielis. Viņš tā ber vārdus, ka liekas, — Marijas kazarmas neizturēs un sabruks. Es viņu labi pazīstu, jo vienreiz jau esmu bijis pie viņa ar raportu. Es ierados dienestā garos zābakos, galvā man bija cilindrs, un, tā kā drēbnieks man laikā neatnesa formas tērpu, tad es sekoju pārējiem uz brīvprātīgo skolas apmācības laukumu privātās drēbēs, cilindra un zābakos, nostājos ierindā kreisajā flangā un maršēju kopā ar viņiem. Pulkvedis Šrēders auļoja man taisni virsū, gandrīz vai notrieca pie zemes. «Donnerwetter,» viņš bļāva tā, ka droši vien Šumavā varēja dzirdēt, «was machen Sie bier, Sie Zivilist?» 2 Es viņam pieklājīgi atbildēju, ka esmu brīvprātīgais un piedalos apmācībās. Nu, tad jums vajadzēja viņu redzēt! Viņš norunāja veselu pusstundu un tad tikai ievēroja, ka es turu roku pie cilindra. Tad viņš vēl uzsauca, ka man rīt jāierodas ar raportu, aizauļoja no dusmām sazin uz kurieni kā prātā jucis, atrikšoja atpakaļ, atkal izbrēcās, izrājās, sita sev pie krūtīm un pavēlēja aizvākt mani no laukuma un ieslodzīt. Pēc raporta nodošanas viņš man iegrieza četrpadsmit dienu karcera, piespieda uzvilkt pēdējās lupatas, ko atrada noliktavā, un piedraudēja noraut brīvprātīgā zīmotnes.
«Brīvprātīgie,» tā šis ēzelis pulkveža izskatā brēca, «tie ir augstākas būtnes, slavas, militārā goda, varonības iemiesojums. Brīvprātīgais Voltats, kas pēc izturēta pārbaudījuma bija paaugstināts par kaprali, labprātīgi pieteicās doties uz fronti un saņēma gūstā piecpadsmit ienaidnieku, kurus nododot viņu saplosīja granata. Pēc piecām minūtēm pienāca pavēle, ka brīvprātīgais Voltats paaugstināts par kadetu. Arī jūs varētu gaidīt tāda spoža nākotne, paaugstinājumi, apbalvojumi, un jūsu vārds būtu ierakstīts pulka zelta grāmatā.»
Brīvprātīgais nospļāvās.
— Redziet, biedri, kādi kustoņi sastopami zem saules. Jānospļaujas par visām brīvprātīgo zīmotnēm un privilēģijām. «Jūs, brīvprātīgais, esat ragulops.» Cik tas jauki skan: «Jūs esat ragulops,» nevis vienkārši: «Tu esi ragulops.» Un pēcnāves es vēl varu dabūt uzslavas rakstu vai lielo sudraba medaļu. Ķ. un ķ. līķu piegādātāji ar un bez zvaigznītēm! Cik daudz laimīgāks gan vērsis! Viņam vienkārši pārgriež rīkli kautuvē, bet nedzen vispirms uz apmācības laukumu un ne- dīda šaušanā.
Resnais brīvprātīgais uzvēlās uz otra salmu maisa un turpināja:
— Tas nu ir skaidrs, ka tā tas mūžīgi nevar vilkties, reiz jānāk sprādzienam. Lai kā cūka uzpūšas no lielības, reiz viņa pārsprāgs. Ja man būtu jādodas uz fronti, es uzrakstītu uz vagona:
Brangs mēslojums mēs karalaukam gan, Aclīt Pferde oder achtundvierzig Mann.[63]
Durvis atvērās, un ienāca profoss. Viņš atnesa svaigu ūdeni un ceturtdaļklaipa kroņa maizes par abiem.