Brīvprātīgais, nepieceldamies no sava salmu maisa, uzrunāja viņu šādiem vārdiem:
— Cik tas ir cēli un skaisti — apmeklēt ieslodzītos, ak 91. pulka svētā Agnese! Esi sveicināts, tu labdarības eņģeli, kā sirds ir līdzcietības pilna! Tu esi salīcis zem ēdienu un dzērienu svara, kas domāti masu ciešanu remdināšanai. Nekad es neaizmirsīšu to labo, ko tu mums esi darījis. Tu esi gaismas stars mūsu tumsībā.
— Pie pulka komandiera jūs vis nejokosiet, — profoss norūca.
— Neuzpūties, tītar, — brīvprātīgais atsaucās, — saki labāk, ko tu darītu, ja tev būtu jāiesloga desmit brīvprātīgie! Netaisi tik stulbu ģīmi, Marijas kazarmu slēdzēj! Divdesmit tu
ieslodzītu un desmit atlaistu, āpsi. Jēzus Marija, ja es būtu kara ministrs, es tev parādītu, ko nozīmē karadienests! Vai tu zini teoremu, ka gaismas krišanas leņķis līdzīgs gaismas atstarošanās leņķim? Un vienu es tev lūdzu: dod man atbalsta punktu pasaules izplatījumā — un es pacelšu zemeslodi kopā ar tevi, tukšais pūsli!
Profoss izbolīja acis, nopurinājās un aizcirta durvis.
— Savstarpēja palīdzības biedrība profosu iznīdēšanai, — brīvprātīgais sacīja, taisnīgi sadalīdams maizi divās dalās.
— Saskaņā ar cietuma noteikumu 16. § kazarmās ieslodzītie jāapgādā līdz spriedumam ar karavīru devu, bet te valda prēriju likums: kas ātrāk aprīs arestantu devu.
Viņi abi apsēdās uz guļvietas un sāka grauzt maizi.
— Pie profosiem vislabāk redzams, kā karš samaitā cilvēkus, — brīvprātīgais turpināja klāstīt savus novērojumus. — Droši vien mūsu profoss pirms iestāšanās armijā bija jauneklis ar ideāliem, gaišmatains ķerubs, maigs un līdzjūtīgs pret katru, īsts nelaimīgo aizstāvis, vienmēr gatavs izplūkties kāda skuķa dēļ baznīcas svētkos savā dzimtajā pusē. Nav šaubu, ka visi viņu cienīja, bet tagad — mans dievs, cik labprāt es viņam iedotu pa purnu, apdauzītu viņa pauri pret sienu, iemestu viņu uz galvas atejā . . . Arī tas, mīļais draugs, ir pierādījums, kā cilvēku demoralizē kareivja amats.
Viņš uzsāka dziesmu.
Tai baiļu nebija no paša velna, Tad lielgabalnieks ceļā gadījās. . .
— Mīļais draugs, — viņš turpināja prātot, — ja mēs visu aplūkojam mūsu mīļotās ķeizarvalsts mērogā, tad neglābjami jāsecina, ka ar mūsu monarchiju ir tāpat kā ar Puškina tēvoci, par ko viņš rakstīja, ka tas esot saslimis ne pa jokam, un Pušķi nam cits neatlicis
Kā sevī nopūsties im gaust: Kad beidzot velns tak tevi raus!
Atslēgu grabēšana atskanēja no jauna, un profoss iededzināja gaitenī petrolejas lampu.
— Gaismas stars tumsībā! — brīvprātīgais izsaucās. — Apgaismība iespiežas armijā!. Ar labu nakti, prof'osa kungs, pasveiciniet visus savējos un nosapņojiet ko jauku, piemēram, ka jūs man jau esat atdevis tās piecas kronas, ko es jums
iedevu papirosu pirkšanai un ko jūs nodzērāt uz manu veselību. Dusiet saldi, izdzimums!
Varēja dzirdēt, ka profoss kaut ko noburkšķ par rītdienas raportu.
— Taead es jums, biedri, pastāstīšu šo to par Dauer- lingu, — brīvprātīgais turpināja, — visi 11. rotas kareivji runā par viņu tā, kā kāda pamesta vecīte vientuļā fermā pie Meksikas robežām runā par slaveniem Meksikas banditiem. Dauer- lingu daudzina par īstu cilvēkēdēju, antropofagu no kādas Australijas cilts, kas aprij visus citu cilšu piederīgos, ja tie krīt viņam rokās. Viņa dzīves stāsts ir apbrīnošanas cienīgs. Neilgi pēc viņa piedzimšanas aukle viņu nejauši izmetusi, no rokām, un mazais Konrāds Dauerlings tā sadauzījis savu galviņu, ka vēl šodien, tur redzams tāds iespiedums, it kā kāda komēta būtu uzskrējusi virsū mūsu ziemeļpolam. Visi apšaubīja, ka no viņa kas iznāks, pat ja viņš pārciestu smadzeņu satricinājumu, tikai viņa tēvs, pulkvedis, nezaudēja cerības un apgalvoja, ka tas zēnam neko nekaitēšot, jo mazais Dauerlings, kad pieaugšot, pievērsīšoties militarai karjerai, kā tas pats par sevi saprotams.
Pēc niknas cīņas ar četru zemākās reālskolās klašu pro- gramu, ko viņš mācījās mājās, pie kam viens viņa mājskolotājs priekšlaikus nosirmoja un sajuka prātā, bet otrs izmisumā gribēja nolēkt no Vīnes Sv. Stefana baznīcas torņa, jaunais Dauerlings iestājās Hainburgas kadetu skolā. Te neviens nepievērsa uzmanību vispārējiem priekšmetiem, jo tie lielāko tiesu nav piemēroti aktivam Austrijas armijas virsniekam. Militārais ideāls bija veiksme kara spēlēs. Izglītība padara cēlāku dvēseli, bet karavīriem tas neder. Jo virsnieks rupjāks, jo labāk.
Kadets Dauerlings neuzrādīja sekmes arī tajos priekšmetos, kurus šā vai tā pārzina katrs skolēns. Arī kadetu skolā bija manāmas sekas no tā trieciena, ko bērnībā izturējusi Dauerlinga galva. Viņa atbildes pārbaudījumu laikā runāja par šo nelaimi skaidru valodu. Tās bija tik stulbas, ka muļķības un juceklības ziņā tās uzskatīja vai par klasiskām, un kadetu skolas skolotāji Dauerlingu citādi nesauca kā «unser braver Trottel» Viņa vairāk kā neapšaubāmais stulbums ļāva cerēt, ka pēc pāris gadu desmitiem viņš atradīsies Terezijas kara akadēmijā vai kara ministrijā.
Kad izcēlās karš un visus jaunos kadetus paaugstināja par apakšleitnantiem, Hainburgas skolas paaugstināto sarakstā atradās arī Konrādā Dauerlinga vārds. Tā Dauerlings nokļuva 91. pulkā.
Brīvprātīgais nopūtās un turpināja:
— Kara ministrijas apgāds izdevis grāmatu «Drill oder Erziehung» [67], kurā Dauerlings izlasījis, ka kareivjus vajagot iebiedēt. Sekmes apmācībās atbilstot baiļu pakāpei. Šajā darba laukā viņam tiešām labi veicās. Kareivji, lai nebūtu jāklausās viņa bļaušanā, veseliem bariem pieteicās par slimiem, kaut 'gan tas vienmēr nevainagojās panākumiem. Kas pieteicās par slimu, dabūja trīs dienas «verscharft» Pie reizes, vai jūs zināt, kas ir «verscharft»? Jūs notrenkā visu dienu pa apmācību laukumu un nakti iesloga. Tā Dauerlings panācis, ka viņa rotā nav slimo. «Slimo kompānijā» sēž ūķl.