Apmācībās Dauerlings pastāvīgi ietur to neierobežoto kazarmu toni, kur katrs teikums sākas ar «cūku» un beidzas ar dīvainām zooloģiskām mīklām, kā «cūkas suns». Turklāt viņš vēl ir liberāls. Piemēram, viņš dod kareivjiem izvēles brīvību. Viņš jautā: «Ko tu, ēzeli, labāk gribi: pa purnu vai trīs dienas pastiprinātā apmācībā?» Ja kāds izvēlas «pastiprināto», tad viņš piedevām dabū divas pļaukas, ko Dauerlings motivē šādi: «Tu zaķapastala, tu trīci par savu purnu? Ko tu darīsi, kad sāks strādāt smagā artilērija?»
Dauerlinga iemīļotākais un ietekmīgākais paņēmiens ir savākt. čechu tautības kareivjus uz lekciju, kur viņš stāsta par Austrijas militārajiem uzdevumiem, pie tam noskaidrojot arī vispārējos militārās audzināšanas principus, sākot ar roku dzelžiem un beidzot ar nošaušanu un pakāršanu. Ziemas sākumā, pirms manas nokļūšanas hospitālī, mums bija apmācības laukumā reizē ar 11. rotu, un starpbrīdī Dauerlings turēja saviem čechu jaunkareivjiem šādu runu: «Es zinu, ka jūs esat nelieši un ka jums jāizdauza no paura visas aplamības. Ar savu čechu valodu jūs netiksiet pat līdz karātavām. Mūsu visaugstākais karavadonis arī ir vācietis. Vai dzirdat? Velns lai parauj, zemē!»
Visi nogulstas zemē, un, kad viņi nogulušies, Dauerlings staigā šurp un turp viņu priekšā un runā: «Kad zemē, tad zemē, kaut arī jums, sasodītajai bandai, būtu dubļos jānoslīkst. Komandu «zemē» pazina jau senajā Romā: tolaik karadienestā iesauca visus vīriešus no septiņpadsmit līdz sešdesmit gadiem, un ierindā bija jākalpo trīsdesmit gadu, nevis jāvārtās kā cūkai pa kazarmām. Tolaik visai armijai bija viena valoda un viena komanda. Romiešu virsniekiem gan būtu pārsteigums, ja viņu kareivji iedomātos runāt etrusku valodā. Tāpēc es arī gribu, lai jūs man atbildat vāciski, nevis savā nevalodā. Re, cik patīkami tā gulēt dubļos, bet padomājiet, kas būtu, ja kādam negribētos gulēt un viņš pieceltos! Ko es tad darītu? Es viņam pagarinātu muti no vienas auss līdz otrai, jo tā būtu priekšniecības pavēles neizpildīšana, sacelšanās, pretošanās valsts varai, godīga kareivja pienākuma pārkāpšana, kārtības un disciplinas graušana, dienesta priekšrakstu ignorēšana, kas nozīmē, ka tādu nelieti sen jau gaida cilpa un «Verv/irkung des Anspruchs aul" Achtung der Standesgenossen» [70].
Brīvprātīgais uz brīdi apklusa un tad, acīm redzot pārdomājis šajā starpbrīdī jautājumu par kazarmu dzīves apstākļiem, turpināja:
— Tolaik par komandieri bija kapteinis Adamička, pilnīgi apatisks cilvēks. Kad viņš sēdēja kancelejā, tad raudzījās tukšā gaisā kā plānprātiņš un viņam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš gribētu sacīt: «Aprijiet tak mani, mušas!» Dievs zina, ko viņš domāja, kad nodeva bataljona komandierim raportu. Reiz kāds 11. rotas kareivis sūdzējās viņam, ka apakš- leitnants Dauerlings nosaucis šo vakar uz ielas par čechu cūku. Šis kareivis bija agrāk nodarbojies ar grāmatu siešanu un bija apzinīgs nacionālists.
«Tad tādas tās lietas,» kapteinis Adamička klusu nosaka, jo viņš vienmēr runāja ļoti klusu, «viņš jūs tā nosauca vakar uz ielas. Būs jānoskaidro, vai jums bija atļauja atstāt kazarmas. Ejiet!»
Pēc kāda laiciņa kapteinis Adamička lika iesaukt sūdzētāju.
«Ir noskaidrots,» viņš tikpat klusu saka, «ka jūs vakar esat bijis atvaļināts līdz pulksten desmitiem vakarā. Tāpēc jūs arī netiksiet sodīts. Ejiet!»
Kopš šās reizes kapteini Adamičku sāka. daudzināt par taisnīgu cilvēku, tāpēc viņu aizsūtīja uz fronti, un viņa vietā nāca kapteinis Vencls. Tas briesmīgi necieta nacionalā naida kultivēšanu un uzlika laužņus pat apakšleitnantam Dauerlin- gam. Kapteiņa Vencla sieva bija čechiete, un viņš šausmīgi baidījās no visādām nesaskaņām, kas saistītas ar nacionalo jautājumu. Bet priekš pāris gadiem viņš bija kalpojis par kapteini Kutna kalnos un tur dzērumā nosaucis kādas viesnīcas virsviesmīli par «čechu salašņu». Pie tam jāteic, ka kapteinis Vencls tiklab sabiedrībā, kā arī savā ģimenē runāja tikai čechiski un viņa dēli mācījās čechu universitātē. Bet vārds bija izteikts, un to tūlīt uztvēra vietējās avīzes, bet kāds deputāts sakarā ar kapteiņa Vencla uzvešanos viesnīcā iesniedza pat interpelaciju Vīnes parlamentā. Venclam bija pietiekami ko izturēt, jo tas notika taisni tad, kad parlamentā apsprieda jaunu kredītu atvēlēšanu bruņošanās vajadzībām \ un te nu iejaucas vidū kāds piedzēries kapteinis Vencls no Kutna kalniem.
Pēc tam kapteinis Vencls uzzināja, ka to visu viņam ievārījis kāds kadeta vietas izpildītājs Zitko no brīvprātīgajiem. Tas bija ziņojis par šo gadījumu avīzēm, jo starp viņu un kapteini Venclu pastāvēja naids kopš tā laika, kad Zitko kādā sabiedrībā, kapteinim klātesot, bija sācis dziļdomīgi spriedelēt, ka pietiekot paskatīties uz dieva dabu, paraudzīties, kā mākoņi krājas apvārsnī, cik augsti slejas pamalē kalni, kā mežos krāc ūdenskritumi, kā dzied putni, lai saprastu, cik niecīgs ir kaut kurš kapteinis, salīdzinot ar vareno dabu, — tāda pati nulle kā kurš katrs kadeta vietas izpildītājs!
Visi virsnieki bija toreiz piedzērušies un kapteinis Vencls tāpat, tāpēc viņš gribēja piekaut nelaimīgo filozofu kā suni. Vēlāk naids vēl pastiprinājās, un kapteinis Vencls piesējās Zitko kā mācēdams, sevišķi vēl tāpēc, ka Zitko izteiciens bija kļuvis par parunu. «Kas ir kapteinis Vencls, salīdzinot ar vareno dabu?» — to zināja visi Kutna kalni.
— Es viņu, nelieti, novedīšu līdz pašnāvībai! — kapteinis Vencls daudzināja, bet Zitko jau aizgāja atvaļinājumā un nodarbojās mierīgi ar savu filozofiju. No tā laika sākās kapteiņa Vencla neiecietība pret jauniem virsniekiem. Pat leitnanti nejutās droši no viņa uzbrukumiem, nemaz nerunājot par kadetiem un apakšleitnantiem.