— Es viņu nospiedīšu kā blakti! — kapteinis Vencls draudēja, un vai tam apakšleitnantam, kas kaut kādu nieku dēļ iesniedza raportu bataljona komandierim. Kapteinis Vencls atzina tikai ārkārtīgus, izņēmuma rakstura pārkāpumus, piemēram, ja sargkareivis aizsnaudies pie pulvera pagraba vai izdarījis vēl ko sliktāku vai ja kāds kareivis līdis nakti pāri Marijas kazarmu sētai un turpat uz sētas aizsnaudies vai atkal pieļāvis, ka viņu nakti aiztur zemessargu vai artilērijas pulka
patruļas, — vārdu sakot, izdarījis daudz ko tik šausmīgu, kas apkauno visu puiku.
«Kungs Kristus!» tā viņš reiz gaitenī brēca. «Tad viņu jau trešo reizi aizturējusi zemessargu patruļa! Metiet viņu ūķī, šo nelieti, un tad pārceliet no pulka uz vezumniekiem, lai ved mēslus! Un viņš pat nav ar tiem izkāvies! Tas jau nav kareivis, bet ielu tīrītājs! Rit viņam dodiet tikai pēc pāris dienām, atņemiet viņam salmu maisu un segu un ietupiniet viennīcā, diedelnieku!»
Un tagad, draugs, iedomājieties, ka šis stulbenis, apakšleit- nants Dauerlings, tūlīt pēc savas iestāšanās pulkā bija iesniedzis raportu bataljona komandierim par kādu kareivi, kas viņu il kā tīšām neredzējis un nesveicinājis, kad viņš braucis ormanī svētdienas pēcpusdienā ar kādu dāmiņu. Kā man kāds apakšvirsnieks atstāstīja, toreiz, raportu nododot, uznākusi īsta pastardiena. Bataljona kancelejas feldfebelis izbēdzis gaitenī ar saviem papīriem, bet kapteinis Vencls uzbrēcis Dauer- lingam:
«To nu es necietīšu, velns un elle, to es aizliedzu! Vai jūs zināt, apakšleitnanta kungs, kas ir raports bataljona komandierim? Tā nav nekāda cūkošanās! Kā viņš jūs varēja redzēt, kad jūs braukājāt pa laukumu? Vai jūs pašu nemācīja, ka sveicināšana izdarāma tad, kad jūs satiekat augstāk stāvošu personu, bet tas nenozīmē, ka kareivim jāgrozās kā vēja rādītājam, lai tikai nepalaistu neievērotu apakšleitnanta kungu, kas vizinās pa laukumu. Lūdzu nerunāt pretī! Raports bataljona komandierim ir ārkārtīgi svarīga lieta. Un, ja šis kareivis apgalvo, ka nav jūs redzējis, jo taisni tajā laikā sveicinājis uz bulvara mani, saprotiet, mani, kapteini Venclu, un nav varējis tajā pašā brīdī raudzīties uz ormani, kas jūs veda, tad, es domāju, viņam var ticēt. Un turpmāk lūdzu neapgrūtināt mani ar tādiem sīkumiem.»
No tā laika Dauerlings ir pārvērties.
Brīvprātīgais nožāvājās.
— Mums jāizguļas pirms rītdienas raporta. IZs tikai gribēju mazliet vēl raksturot stāvokli mūsu pulkā. Pulkvedis Šrēders necieš kapteini Venclu, viņš vispār ir ērmīgs tips. Kapteinis Zāgners, brīvprātīgo skolas vadītājs, uzskata Šrēderu par īstu karavīra paraugu, kaut gan pulkvedim Šrēderam ne no kā nav tādas bailes kā no nokļūšanas frontē. Zāgners ir slīpēts blēdis un, tāpat kā Šrēders, necieš rezerves virsniekus. Viņš
tos saukā par civilsmerdeļiem. Brīvprātīgos viņš uzskata par kaujamiem lopiņiem; tie jāiedīda kara mākslā, jāuzšuj tiem zvaigznītes un jāaizsūta uz fronti, lai tos nogalina dižciltīgo kadru virsnieku vietā, kuri jāatstāj rases turpināšanai.
— Vispār, — brīvprātīgais nobeidza, tīdamies segā, —- armijā viss ož pēc puvuma. Vēl tikai apstulbinātās masas nav nākušas pie prāta. Acis izbolījušas, tās ļaujas kapalies gabalos, un, ja kādu ķer lode, tad viņš tikai izdveš: «Mammiņ …» Nekādu varoņu nav, tikai kaujami lopiņi un miesnieki ģenerālštābos. Bet reiz tomēr visi sadumposies, un tad gan būs varens tracis! Lai dzīvo armija! Ar labu nakti!
Brīvprātīgais apklusa, bet drīz atkal saka grozīties zem segas un iejautājās:
— Vai jūs guļat, biedri?
— Neguļu vis, — Sveiks atsaucās no otras guļvietas, — es domāju.
— Par ko?
— Par gadījumu ar lielo sudraba medaļu «Par drošsirdību», ko saņēma kāds galdnieks no Vavras ielas Vinohrados, kāds Mličko, jo viņš bija savā pulkā kara sākumā pirmais, kam granata norāva kāju. Viņam iedeva protēzi, un nu viņš sāka vi ur lielīties ar savu medaļu un ar to, ka viņš vispār esot pirmais un ievērojamākais invalids savā pulkā visā kara laikā. Reiz viņš ieradās «Apollo» traktierī Vinohrados un sāka ķildoties ar miesniekiem no lopkautuves. Beidzot viens no tiem norāva viņam mākslīgo kāju un sadeva ar to viņam pa kaklu. Bet norāvējs nezināja, ka kāja mākslīga, un no bailēm paģība. Iecirknī Mličkam kāju atkal pielika, bet no tās reizes viņš tā noskaitās uz savu lielo sudraba medaļu «Par drošsirdību», ka gribēja to ieķīlāt lombardā, bet tur viņu aizturēja ar visu medaļu. Viņš iedzīvojās lielās nepatikšanās, jo ir tāda sevišķa goda tiesa kara invalidiem, un tā nolēma atņemt viņam lielo sudraba medaļu un vēlāk nolēma atņemt arī kāiu…
— Kā tā?
— Pavisam vienkārši. Kādu dienu pie viņa ieradās komisija, paziņoja, ka viņš neesot cienīgs lietot mākslīgu kāju, atņēma to un aiznesa.
— Kādreiz atkal atgadās tādi joki, — Sveiks turpināja, — ka karā kritušā piederīgie saņem šādu medaļu ar paziņojumu, ka tā viņiem piešķirta turēšanai kādā goda vietā. Božetechas ielā Višehradā kāds karstasinīgs tēvs, kuram šķita, ka ierēdņi grib
viņu izzobot., pakāra šo medaļu atejā, bet kāds policists, kas izmantoja šo vietu kopā ar viņu, apsūdzēja viņu par valsts nodevību, un tā šis nabags iekrita gluži ne par koi
— No tā var secināt, ka laimei un stiklam ir īss mūžs, — brīvprātīgais piezīmēja. — Bet Vīnē ir izdota «Brīvprātīgā rokasgrāmata», kur atrodamas šādas aizgrābīgas vārsmas čechu tulkojumā:
Reiz brīvprātīgais cildens dzīvoja,
Par ķeizini viņš nāvē devas braši.
Cēls piemērs tiem, kas dzīvi palika,
Lai visi krīt par godu tikpat knaši.
Uz lafetes tam pēd'jā atdusa.
Un spoža medaļa tā krūtis rotā,