Katrs sirdi augšup ceļ par viņu lūgšanā,
Un biedru asarās mirkst krūts tam izpušķotā.
— Man tā šķiet, — brīvprātīgais teica pēc īsa klusuma brīža, — ka pie mums sāk mazināties kareiviskais gars. Tāpēc, dārgais draugs, es ieteicu nodziedāt mūsu cietuma klusumā un nakts tumsībā dziesmu par lielgabalnieku Jabureku. Tas stiprinās kareivisko garu. Bet mums jābrēc tā, lai to dzirdētu visās Marijas kazarmās, tāpēc es ieteicu nostāties pie pašām durvīm.
Drīz vien no aresta telpām atskanēja tāda aurošana, ka gaitenī logu rūtis drebēja:
… Viņš stāv pie lielgabala Un tik lādē vien, Viņš stāv pie lielgabala Un tik lādē vien. Aša lode tam no tiesas Rokas norauj nost no miesas, Bet pie lielgabala Viņš stāv un lādē vien. Viņš stāv nie lielgabala Un tik lādē vien.
Pagalmā bija dzirdami soļi un balsis.
— Tas ir profoss, — brīvprātīgais teica, — un viņam līdzi nāk leitnants Pelikans, kas šodien dežurē. Viņš ir rezerves virsnieks, es ar viņu iepazinos čechu klubā. Pirms kara viņš bija grāmatvedis kādā apdrošināšanas sabiedrībā. No viņa mēs dabūsim papirosus. Aurosim tik tālāk!
Un atkal atskanēja:
Viņš stāv pie lielgabala…
Kad durvis atvērās, profoss, redzami uztraucies dežurvirs- nieka klātbūtnē, asi uzsauca:
— Te nav nekāds zvēru dārzs!
— Piedodiet, — brīvprātīgais atsaucās, — te ir «Rūdolfi- miima» [71] filiāle. Koncerts ieslodzītajiem. Programas pirmā daļa «Kara simfonija» nupat kā beidzās.
— Jokus pie malas! — leitnants Pelikans māksloti stingri noteica. — Domāju, jums būtu jāzina, ka pulksten deviņos jāguļ, nevis jātrokšņo. Jūsu koncerta numuru varēja dzirdēt pat uz laukuma.
— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, — brīvprātīgais sacīja,
— ka mēs vēl neesam sadziedējušies, un ja mūsu priekšnesumā bija kāda disharmonija …
— Tā viņš rīkojas katru vakaru, — profoss mēģināja iekost savam ienaidniekam. — Nemaz neizturas kā inteliģents cilvēks.
— Atļaujiet, leitnanta kungs, — brīvprātīgais viņu pārtrauca, — es vēlētos runāt ar jums zem četrām acīm. Lai profoss pagaida aiz durvīm!
Kad šī vēlēšanās bija izpildīta, viņš familiari uzprasīja:
— Iedod mums cigaretes, Franci! «Sports»? Vai tev kā leitnantam tiešām nav labāku? Nu, pateicos par tām pašām. Sērkociņus arī.
— «Sports», — viņš nievājoši norūca, kad leitnants bija aizgājis. — Arī nabadzībā nevajadzētu lepnumu zaudēt. Uzsmēķējiet, biedri, lai labāks miegs! Rīt mūs gaida pastarā tiesa.
Bet pirms aizmigšanas viņš neaizmirsa nodziedāt."
Kalni, lejas, klinšu sienas draugi vienīgi,
kopš ik dienas domas vienas mani māc par manu meiteni.
Kad brīvprātīgais attēloja pulkvedi Šrēderu kā kāda izdzimteni, tad viņš maldījās, jo pulkvedim Šrēderam bija ari zināma taisnības sajūta, kas jo gaiši izpaudās pēc tām naktīm, kuras viņš bija omulīgi pavadījis savā sabiedrībā kādā restorānā. Bet, ja tās nebija omulīgi pavadītas, tad .. .
Kamēr brīvprātīgais tik asi kritizēja apstākļus kazarmās, pulkvedis Šrēders sēdēja restorānā virsnieku sabiedrībā un klausījās, kā virsleitnants Krečmanis, kas bija atgriezies no Serbijas ar ievainotu kāju (viņu bija sabadījusi govs), stāstīja, kā viņš no štaba, kam bijis piekomandēts, novērojis uzbrukumu serbu pozicijārn.
— Jā, un tad viņi izlec no ierakumiem. Viņi lien caur dzeloņstiepļu aizžogojumiem divu kilometru garā joslā un metas virsū ienaidniekam. Viņi ir gāzmaskās, rokas granatas aia jostas, šautenes pār plecu, viņi gatavi šaut, gatavi durt. Apkārt svilpo lodes. Krīt kāds kareivis, tikko izlēcis no ierakumiem, otrs nokrīt uz uzmestā vaļņa, trešais pēc pāris soļiem, bet biedru stāvi trauc tālāk ar «urā» saucieniem, tālāk dūmos un putekļos. Ienaidnieks šauj no visām pusēm, no ierakumiem, no šāviņu bedrēm, vērš pret mums savus ložmetējus. Kareivji atkal krīt. Kāds vads cenšas izlauzties pie naidnieka ložmetēja. Visi krīt. Bet biedri tomēr dodas uz priekšu. Urā! Krīt kāds virsnieks. Šautenes nav vairs dzirdamas, gatavojas kas briesmīgs. Krīt atkal vesels vads, un ienaidnieka ložmetēji tarkšķ: ra-ta-ta-ta-ta … Tad krīt… Piedodiet, es vairs tālāk nevaru, es esmu piedzēries .. .
Virsnieks ar ievainoto kāju apklusa un stulbu seju atlaidās krēslā. Pulkvedis Šrēders žēlīgi pasmaidīja un sāka klausīties, kā pretimsēdošais kapteinis Spiro dauzīja ar dūri galdu, it kā vēlēdamies uzsākt ķildu, un atkārtoja vienā laidā kaut ko galīgi nesakarīgu, no kā neviens nevarēja izlobīt, ko viņš grib sacīt:
— Laipni lūdzu uzmanību! Mums atrodas zem ieročiem Austrijas zemessargu ulani, Austrijas zemessargi, Bosnijas je- geri, Austrijas jegeri, Austrijas kājnieki, Ungarijas kājnieki, Tiroles ķeizariskie strēlnieki, Bosnijas kājnieki, ungāru hon- vedu kājnieki, ungāru huzari, zemessargu buzari, kavalerijas jegeri, dragūni, ulani, artileristi, vezumnieki, sapieri, sanitari, jūrnieki. Vai jūs saprotat? Un Beļģija? Pirmā un otrā iesaukuma karavīri sastāda aktivo armiju, trešais iesaukums izpilda dienestu aizmugurē …
Kapteinis Spiro uzsita dūri uz galda.
— Zemessargi miera laikā gādā par valsts iekšējo kārtību.
Viņam blakus kāds jauns virsnieks, cenzdamies pārliecināt
pulkvedi Šrēderu par savu militāro stingrību, uzsvērti skaļi stāstīja savam kaimiņam:
— Arī diloņslimie sūtāmi uz fronti, tas tiem nāks tikai par labu, un bez tam labāk, ja krīt slimie nekā veselie.
Pulkvedis pasmīnēja, bet tad viņa seja apmācās, un viņš uzrunāja kapteini Venclu:
— Es brīnos, kāpēc virsleitnants Lukašs it kā vairās no mums. Kopš viņš ieradās, viņš vēl ne reizi nav bijis mūsu sabiedrībā.
— Viņš raksta dzejas, — kapteinis Zāgners ironiski atsaucās. — Tiklīdz viņš atbrauca, tā iemīlējās inženiera Šreitera kundzē, ar ko bija iepazinies teātrī.