Pulkvedis drūmi raudzījās sienā.
— Stāsta, ka viņš dziedot kuplejas.
— Viņš jau kadetu skolā mūs lieliski uzjautrināja ar savām kuplejām, — kapteinis Zāgners atbildēja, — un anekdotes viņš zina tādas, ka prieks klausīties. Bet, kāpēc viņš no mums vairās, to es nezinu.
Pulkvedis grūtsirdīgi nogrozīja galvu.
— Diemžēl, mūsu vidū nav vairs īsta biedriskuma. Agrāk, es atceros, katrs no mums, virsniekiem, centās klubā uzstāties ar ko jautru. Piemēram, kāds virsleitnants Dankls izģērbās gluži kails, nogulās uz grīdas, iesprauda dibengalā siļķes asti un attēloja jūras vāravu. Kāds cits, leitnants Šleisners, prata kustināt ausis, zviegt kā zirgs, lieliski atdarināt kaķu ņaudēšanu un kameņu dūkšanu. Es atceros arī kapteini Skodaju. Viņš katrreiz, kad tikai mums iegribējās, atveda uz klubu skuķus. Tās bija trīs māsas, un viņš tās bija izdresējis kā šuneļus. Viņš nostādīja tās uz galda, un viņas pēc takts izģērbās mūsu priekšā. Viņam bija tāds mazs taktszizlis, un, gods kam gods, kapelmeistars viņš bija lielisks. Un ko viņš ar tām neizdari jās uz dīvana! . . . Reiz viņš lika ienest istabā vannu ar siltu ūdeni, un mums citam pēc cita vajadzēja izpeldēties kopā ar šiem skuķiem, bet viņš mūs nofotografēja.
Un pulkvedis Šrēders svētlaimīgi pasmaidīja pie šīm atmiņām.
— Un kādas derības mēs slēdzām vannā! — viņš turpināja, pretīgi klakšķinādams mēli un nemierīgi grozīdamies sēdeklī.
— Bet tagad? Vai tā ir jautrība? Pat tas kupleju dziedātājs nerādās. Un jaunie virsnieki pat iedzert neprot! Vēl nav divpadsmit, bet, kā jūs redzat, pieci jau apdzērušies snauž pie galda. Bija laiki, kad mēs divas dienas sēdējām pie galda un, jo vairāk dzērām, jo skaidrāki kļuvām, kaut gan nepārtraukti lējām iekšā degvīnu, vīnu un liķieri. Tagad vairs nav īstā kareiviskā gara. Velns zina, kas tur par iemeslu. Neviena joka, tikai tā bezgalīgā, apnicīgā pļāpāšana. Paklausieties vien, kā tur galda galā runā par Ameriku!
No galda otra gala atskanēja kāda pašapzinīga balss:
— Amerika nevar iejaukties karā. Amerika ar Angliju ir uz nažiem. Amerika vēl nav sagatavojusies karam.
Pulkvedis Šrēders nopūtās.
— īsta rezerves virsnieku muldēšana. Velns viņus uzgrūda mums uz kakla! Vakar vēl tāds cilvēks grauza spalvaskātu kādā bankā vai taisīja papīra maisiņus un tirgojās ar pipariem, kanēli vai zābakziežu, vai atkal skaidroja bērniem skolā, ka bads dzen vilkus ārā no meža, bet šodien viņš jau grib mēro- lies ar kadru virsniekiem, visu saprast un visur bāzt savu degunu. Un, kad pie mums nokļūst kāds kadru virsnieks, kā tas pats virsleitnants Lukašs, tad virsleitnanta kungs nerāda mūsu sabiedrībā ne acu.
Pulkvedis Šrēders aizgāja mājup ļoti nelāgā omā, un, kad viņš no rīta pamodās, viņa oma vēl pasliktinājās, jo avīzē, ko viņš parasti lasīja gultā, viņš vairākkārt frontes ziņās sastapa teikumu, ka mūsu pulki atkāpušies agrāk sagatavotās pozīcijās. Austrijas armijai tās bija slavas pilnas dienas, kuras līdzinājās kā ola olai Šabacas notikumu dienām.
Un šādā noskaņojumā pulkvedis Šrēders stājās pie to savu dienesta pienākumu pildīšanas, ko brīvprātīgais pareizi apzīmēja par pastardienas tiesu.
Sveiks ar brīvprātīgo jau stāvēja pagalmā un gaidīja pulkvedi. Bez viņiem šeit vēl atradās dežurvirsnieks, pulka adjutants un pulka kancelejas feldfebelis ar vainīgo sarakstu, pār kuriem bija pacelts taisnās tiesas zobens.
Beidzot parādījās sadrūmušais pulkvedis kapteiņa Zāgnera pavadībā, kurš nervozi sita ar steku pa savu garo zābaku stulmiem.
Pieņemot raportu, pulkvedis vairākas reizes, mēms kā kaps, nosoļoja garām Sveikam un brīvprātīgajam, kuri grozīja «acis uz labo» vai «acis uz kreiso» atkarībā no tā, kurā pusē pulkvedis patlaban atradās. To viņi darīja ar neparastu cītību, tā ka gandrīz izmežģīja kaklus, jo tas turpinājās diezgan ilgi.
Beidzot pulkvedis nostājās brīvprātīgā priekšā, kurš ziņoja:
— Brīvprātīgais tāds un tāds . . .
— Zinu, — pulkvedis strupi noteica, — brīvprātīgo pabira jūs esat. Ar ko jūs nodarbojāties priekš iestāšanās karadienestā? Studējāt klasisko filozofiju? Tātad inteliģents žūpa. Kapteiņa kungs, — viņš griezās pie Zāgnera, — atvediet šurp visu brīvprātīgo komandu.
— Tātad jūsu godība, ar ko mums rokas jātraipa, ir klasiskās filozofijas students, — viņš atkal uzrunāja brīvprātīgo. — Apkārt! Tā jau es domāju. Mēteļa krokas nekārtībā. It kā nupat būtu atgriezies no skuķiem vai vazājies pa atklātiem namiem. Es jums iemācīšu disciplinu, mīļais.
Brīvprātīgo komanda iesoļoja pagalmā.
— Četrstūrī! — pulkvedis komandēja. Viņi ielenca pulkvedi un abus vainīgos ciešā kvadratā.
— Apskatiet labi šo tipu! — pulkvedis brēca, rādīdams ar steku uz brīvprātīgo. — Viņš ir nodzēris savu brīvprātīgā godu, bet no brīvprātīgajiem jāizaug kārtīgu virsnieku kadriem, kas vedīs savus kareivjus pretī slavai kaujas laukā. Bet kur viņš būtu vedis savus kareivjus, šis žūpa? No viena traktiera uz otru. Viņš būtu gatavs izdzert visu rumu, ko kareivjiem izsniedz uz rokas. Vai jūs varat ko teikt savā labā? Nevarat. Nu, paskatieties uz viņu! Cilvēks neprot ne vārda pateikt sev par labu, bet pirms dienesta esot studējis klasisko filozofiju. Patiešām klasisks gadījums!
Pulkvedis izrunāja pēdējos vārdus sevišķi uzsvērti un nospļāvās.
— Klasisks filozofs, kas dzērumā sit naktīs virsniekiem cepures no galvas nost. Nejēga! Labi vēl, ka tas bija tikai tāds artilērijas virsnieks!
Šajos pēdējos vārdos izpaudās viss 91. pulka naids pret Budejovices artileristiem. Vai tam artileristam, kas nakti krita kājnieku patruļas rokās — un otrādi! Tas bija mežonīgs, neizdzēšams naids, vendeta, asins atriebība, ko viens gadagājums mantoja no otra un ko abās pusēs nostiprināja tradicionālie nostāsti par to, kā kājnieki iesvieduši artileristu VItavā vai, otrādi, kā viņi kāvušies «Portarturā», «Rozē» un citās Dienvid- čechijas metropoles uzjautrināšanās vietās.